1977. gada ZAZ 968A Ojāra, Ingas un Aksela ģimenē ir desmit gadus, un ik gadu viņi ar to ir devušies tuvākā vai tālākā ceļojumā. Šovasar viņi ar zapiņu uzbrauca Slovēnijas Alpu augstākajā kalnu ceļā un aizbrauca līdz Venēcijai. Foto — Arita Strode-Kļaviņa
Plānojot vasaras ceļojumu, Ojārs Midris ierosināja sievai Ingai Važai un dēlam Akselam aizbraukt līdz Polijas un Čehijas robežai. Taču pēc brauciena pa Augstajiem Tatriem Polijā, kas ģimenei bija pirms diviem gadiem, kārojās redzēt kalnus — tā Ojārs nolēma ceļu pagarināt līdz Slovēnijas Alpiem. Tad izlēma aizvest ģimeni līdz Vīnei, jo tur nav būts. «Un pēdējā vakarā pirms izbraukšanas no Jelgavas Ojārs pateica — aizbrauksim līdz Venēcijai,» atceras Inga. Jo no Vīnes līdz Venēcijai ir 610 kilometru. Pieredzējušajam ģimenes auto — 42 gadus vecajam zapiņam — tas ir nieks.
Pie sarkanā, PSRS ražotā ZAZ Ojārs tika pirms desmit gadiem. Kādā vasaras naktī pie viņa atbrauca paziņa un stāstīja, ka ticis pie zapiņa, bet nezina, ko ar to darīt. Ojāram patīk veca autotehnika, un viņš bijis ar mieru par veco vāģi atdot visu naudu, kas tobrīd bija pie rokas. «Nu, nē! Par daudz. Dod pusīti, un zapiņš tavs!» teicis paziņa, un tā Ojārs tika pie savas, kā smejas Inga, «visdzīvīgākās» mašīnas. Viņam ir vēl pāris antīko braucamo, bet tie restaurējami.
