«Daudz darba ir tad, ja dzīvniekus sabarojuši apmeklētāji. Lūdzu, nedariet to! Reiz ponijam bija pilna mute ledeņu. Sākās disbalanss gremošanas traktā.» Inga stāsta, ka vēdera kaites attīstās no rūgšanas vai pūšanās. Ponijs no cukuriem sācis uzrūgt un bijis tuvu nāvei. Foto — Picture Agency
Noņemt asinis Japānas dzērvei. Tas bija Ingas pirmais darbs, pirms sešiem gadiem sākot strādāt Zooloģiskajā dārzā. «Uz spārna bija izteiktas vēnas, un asinis paņēmu,» viņa stāsta. «Te neviena diena nav vienāda.» Inga uzskata, ka tikai tagad sāk apjaust darba specifiku. Sākumā katra eksotiskāka dzīvnieka ārstēšanā viņa meklēja medicīnas literatūru angļu valodā, jo studiju laikā nemācīja, kā dakterēt, piemēram, rāpuļus.
Pirms zoodārza strādāja veterinārajā klīnikā. «Arī naktsmaiņās. Tas nozīmē, ka esi viens un lēmumi jāpieņem ātri. Palīdzēt sarežģītās dzemdībās, ārstēt sagrieztas ķepas.» Bieži vien naktīs viņa zvanīja pieredzējušiem kolēģiem, lai pārliecinātos, vai rīkojas pareizi. Tagad, strādājot zoodārzā, šī pieredze noder. Drošāk Inga jūtas ar plēsējiem — tīģeri, lauvu, vilkiem —, jo viņu fizioloģija un anatomija ir līdzīga sunim un kaķim. Tīģeri viņa ārstējusi pat trīs reizes. Dzīvnieks bija iemidzināts, iešaujot miega zāles. Izmeklēšanu Inga plānoja trīs dienas: kurš cels uz galda, kādām zālēm jābūt līdzi. «Nevaru aizet pie tīģera un atjēgties: ai, nepaņēmu intravenozo katetru līdzi, jāaizskrien pakaļ. Laika ir maz. Ja tīģerim sākas problēmas, piemēram, ar elpošanu, man kabatā ir lapiņas ar aprēķiniem, cik un kādi medikamenti vajadzīgi uz konkrēto svaru.»
