Agņa Elpera ceptuve Cēsu vecpilsētā kļuvusi tik populāra, ka pagājušovasar viņš deva darbu trim palīgiem, šovasar varbūt pat pieciem. «Ja cilvēki sabrauks. Iepriekš trešdaļa klientu bija vācieši un krievi. Lēšam, ka šogad latvieši pa Latviju braukās.» Foto — Lauris Aizupietis
Dabīga ierauga maizes cepēja komplekts — Agnis rāda «minipaku», kas viņu izolācijas laikā padarījusi par lielāko Omniva klientu Cēsīs. «Četru veidu milti, puskilograms sēklu maisījuma, ķimenes, ieraugs, instrukcijas. Sanāk septiņi kilogrami maizes.» Kad pirms pieciem gadiem viņš pats maizi sāka cept sava dzīvokļa virtuvē, šāda piedāvājuma nebija.
«Maizes izaicinājums» sakrita ar pārmaiņām dzīvē, četrdesmitgadnieks no Rīgas atgriezās dzimtajā pilsētā, ko bija atstājis 20 gadu vecumā. «Tas ir analītisks darbs,» viņš atklāj, kāpēc tik ļoti aizrāvies ar cepšanu. «Un es pēc profesijas esmu sistēmu analītiķis.» Savulaik strādājis par vadības sistēmu administratoru Preses namā, sācis pats veidot IT sistēmas, mācījies Lielbritānijā un Vācijā. Tur, starp citu, arī pamanījis maizi no plēkšņu kviešiem jeb speltas, vācieši to saucot Dinkelbrot.
