Latvijai nebūtu izdevīgi mainīt starptautiskā aizdevuma termiņu
Izvairīšanās no parādu atmaksas ir iecienīta tradīcija Latvijas biznesa vidē. Uzņēmums aizņemas naudu, tad nolemj, ka nevēlas to atdot, veikli pārmet aktīvus uz citu uzņēmumu un atstāj aizdevējam tukšu čaulu. Sevišķi bezkaunīgi uzmetēji atzīmē savas uzņēmējdarbības attīstību, piešķirot katram jaunam dibinājumam kārtas numuru, un SIA Šeptmanis seko SIA Šeptmanis-2, SIA Šeptmanis-3 un tā tālāk.
Ņemot vērā šo biznesa «ētikas» gaisotni, nav pārsteidzoši, ka, tuvojoties brīdim, kad jāsāk atdot parāds starptautiskajiem aizdevējiem, dažam labam Latvijas politiķim ienākusi prātā doma - a varbūt varam no tā parāda kaut kā aizslīdēt? Pārdēvēt valsti par Latvija-2 un mēģināt Valūtas fondam iestāstīt, ka parādi attiecināmi uz Latvija-1, laikam neizdosies, taču ir citādi veidi, kā censties izvairīties no savu saistību pildīšanas. Tā nu jau pirms vēlēšanām ZZS «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs aizstāvēja viedokli, ka parādu var vienkārši neatmaksāt: «Lai noraksta mums kā Zimbabvei, man tas kaulus nelauž.» Tagad viņš pārmeties uz mērenāku domu, ka vajadzētu mēģināt parāda atmaksas termiņu pagarināt, un šo nostāju atbalstījis arī Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (TB/LNNK).
