Mariupoles aizstāvja, Azov kaujinieka dzīvesbiedre Darja Cikunova gaida, kad no slimnīcas izrakstīs mīļoto, kurš septembra nogalē tika atbrīvots no krievu gūsta. Foto no privātā arhīva.
Netic, nepiedos, cīnīsies
Ja nezinātu, ka Darju WhatsApp sazvanu, ar bezvadu austiņām sēžam kafejnīcā Kijivā Ukrainā, varētu šķist, ka tā ir jebkura vieta attīstītajā Rietumu pasaulē — 25 gadus vecā komunikācijas profesionāle mani uzklausa ļoti hipsterīgā vietā. Mazliet vairāk no kafejnīcas var redzēt, kad viņa iziet ārā ar elektronisko cigareti pirkstos. Tur izskatās mazliet līdzīgi Rocket Bean Roastery Miera ielā Rīgā, kur iedzert kafiju patīk radošo industriju pārstāvjiem.
Kijivā dzīve šonedēļ rit kara laikam salīdzinoši neslikti — mūsu intervijas laikā neatskan trauksmes sirēnas un Darja stāsta, ka cilvēki pielāgojušies. Dzīvo, strādā. Viņa ir atklāta — pie katras trauksmes pat neskrien patverties. Tas daudziem ir diezgan tālu, piemēram, no Darjas mājām līdz metro ir labs gabals. «Nositīs bumba — nositīs. Tāda ir cilvēku attieksme,» meitene saka. Viņas vecāki no galvaspilsētas aptuveni 200 km attālajos Čerkasos tā arī sacījuši — ja lemts mirt šajā karā, tad nomirs, bet pagrabā nesēdēs.
