Volodimirs Birjukovs pie Putina viepļa iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā. Foto no privātā arhīva.
Ziņas no Kijivas pēdējās dienās nav visai iepriecinošas, stāsta žurnālists Volodimirs Birjukovs, kurš jau otro nedēļu atrodas Rīgā, lai Ukrainas Kultūras ministrijas uzdevumā piedalītos dažādu pasākumu organizēšanā un informētu sabiedrību par notiekošo Krievijas agresijas plosītajā valstī.
«Jūlija sākumā Kijivā bija nosacīts klusums un atelpa no nemitīgajām gaisa trauksmes sirēnām, bet tagad tās atgriezušās uz pilnu klapi. Man joprojām telefonā un pulkstenī ir lietotne, kas nostrādā katru reizi, kad cilvēkiem Kijivā draud briesmas no krievu raķetēm,» stāsta Volodimirs. «Paradoksāli ir tas, ka, dzīvojot Kijivā, pie tām esam tik ļoti pieraduši, ka tur es satraucos daudz mazāk nekā šeit. Viņdien sēdējām ar Ralfu Eilandu, plānojām Ukrainas atbalsta pasākumus, un, kad mans telefons nozvanīja trauksmi, es vairs pilnīgi nevarēju pastrādāt. Sāku ļoti satraukties par draugiem un tuviniekiem, kuri tur atrodas. Rakstīju viņiem, teicu, lai obligāti dodas uz patvertnēm, un prasīju, vai viss kārtībā. Viņi man rakstīja pretī, ka es uzvedos kā tāds tētis. Kamēr biju Kijivā, mēs parasti varbūt pēc trauksmes beigām cits citam uzrakstījām un apvaicājāmies, vai viss labi. Esot prom, esmu kļuvis hipernorūpējies par visiem. Tas ir kaut kāds psiholoģisks triks.»
