Ceptuves, skaistuma salona un pirts īpašnieks Oleksandrs Hvorosts: «Es nevaru pateikt, kā būs tālāk ar naudu un visu pārējo, bet mēs esam gatavi to darīt, cik vien ilgi būs nepieciešams. Mums vienkārši nav citas izvēles.» Foto no privātā arhīva.
Oleksandrs Hvorosts ir uzņēmējs Dņipro pilsētā. Tieši pirms kara bija nolēmis vienu no sev piederošajiem skaistuma saloniem pilsētā pārvērst par maizes ceptuvi. Nepaspēja. Tāpēc šis jaunais bizness savus pirmos soļus spēra, darbojoties kara laika režīmā. Darbā tika pieņemti brīvprātīgie un bēgļi no Krievijas okupētajām teritorijām, vairumam no tiem maizes cepšana bija jāmāca no nulles.
Tagad ceptuvē strādā aptuveni 20 darbinieku, kuriem Oleksandrs cenšas samaksāt vismaz minimālu algu, par spīti tam, ka ikdienā saražoto produkciju — 300 maizes klaipu un 20—40 kilogramus pīrādziņu — viņš bez maksas atdod slimnīcām, labdarības organizācijām un trūkumā nonākušiem cilvēkiem. «Drīzumā pamēģināsim arī tirgot,» stāsta Oleksandrs. «Jo sāk trūkt naudas. Pirmos trīs mēnešus es visu vilku no savām finansēm, jo man pieder arī skaistuma salons un pirts, taču arī tajos peļņa kara laikā ir kritusies. Kad manas iespējas izsīka, organizējām ziedojumu vākšanu. Taču Ukrainā naudu savākt paliek arvien grūtāk. Tagad esam ar paziņu palīdzību Amerikā savākuši 3000 dolāru, kurus ceram dabūt septembrī. Nauda nepieciešama tam, lai varētu vismaz kaut ko samaksāt strādājošajiem. Vairums ir bēgļi, kuriem taču arī ir no kaut kā jādzīvo. Miltus maizes cepšanai mēs dabūjam no starptautiskās organizācijas World Central Kitchen.»
