Pēc Harvikas bombardēšanām savāktās Krievijas raķešu atlūzas. Foto — Scanpix.
Harkivietis Volodimirs Rossoha (60) pēc izglītības ir jurists, kuram pirms kara bija savs ar celtniecību saistīts uzņēmums, bet šobrīd viņš koordinē brīvprātīgos, kas palīdz citiem pilsētniekiem. Visvairāk ar ēdiena un citu nepieciešamo lietu piegādi. No Harkivas līdz Krievijas robežai ir tikai 50 kilometru, un jau kopš kara pirmajām dienām tā pakļauta spēcīgai bombardēšanai.
«No pavisam 11 tūkstošiem daudzstāvu ēku pilsētā apmēram 2000 ir vairāk vai mazāk sabojātas. Dažas sagrautas pavisam. Cietušas arī apmēram tūkstoš privātmājas. Pirms pusotras nedēļas, kad sākās kara otrā fāze un Harkivas bombardēšana ļoti pastiprinājās, raķetes lidoja cauru diennakti, manā dzīvoklī izbira visi logi,» viņš stāsta. «Es aizlīmēju tos ar plēvi un turpinu dzīvot tālāk. Protams, ir diezgan bailīgi tai mirklī, kad apkārt sprāgst, un naktīs ir auksti. Labi vismaz, ka pa dienu ir labs laiks. Plus 18 grādu.»
