Dzīvās ķēdes dalībnieks Bohdans Pankevičs. Uz viņa teritoriālās aizsardzības spēku formas uzšūta norāde par asins grupu. Foto no personīgā arhīva.
Iedvesmojoties no Baltijas ceļa, savu dzīvo ķēdi dažus mēnešus vēlāk sarīkoja arī ukraiņi. Kā to izdevās noorganizēt tikai viena mēneša laikā bez mobilajiem tālruņiem un interneta un par spīti tam, ka padomju vara darīja visu, lai nepieļautu šo nesamierināšanās kustības izpausmi?
Ukrainas Tautas Republikai bija īss mūžs. Pēc lielinieku sarīkotās revolūcijas Krievijā astoņas bijušās impērijas guberņas 1918. gada sākumā pasludināja savu neatkarību. Tā bija plaša teritorija, ietverot arī Kijivu, Harkivu un Hersonu. Gadu vēlāk tika panākta vienošanās, ka jaunajai valstij pievienosies arī Rietumukrainas Tautas Republika, saukta arī par Galīciju, ar tās lielāko pilsētu Ļvivu.
1919. gada 22. janvārī Sofijas laukumā Kijivā sapulcējās aptuveni simt tūkstoši cilvēku. Visur plīvoja zilidzeltenie karogi. Pulksten 12 svinīgi tika nolasīts akts par Ukrainas atkalapvienošanos. Šai dienai bija jākļūst par jaunās neatkarīgās Ukrainas valsts dzimšanas dienu. Taču valsts liktenis pavērsās citādi — pusotru gadu vēlāk Ukrainā ienāca Sarkanā armija, un 1922. gadā tā formāli tika pievienota topošajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai.
