Parīzei izdevās apvienot šķietami nesavienojamas lietas: izcilību un iekļaušanu
Tas nav nekas pavisam jauns un nepieredzēts, tomēr šķiet, ka šajās olimpiskajās spēlēs tas notika biežāk un sirsnīgāk.
Sportisti, kuri vēl pirms dažām sekundēm ieguldīja visus gribasspēka un enerģijas resursus, lai izcīnītu uzvaru, pēc rezultāta paziņošanas cits citu apkampa un apsveica. To varēja redzēt gan baseinā, gan vingrošanas zālē, gan vieglatlētikas stadionā. Sacensības gars netraucēja atdot godu sāncenšu sasniegumiem. Kad amerikāniete Torija Huske uzvarēja 100 metru peldējumā tauriņstilā par četrām sekundes simtdaļām, viņa uzaicināja komandas biedri, otrās vietas ieguvēju Grečenu Valšu stāvēt sev blakus uz pjedestāla augstākā pakāpiena, kamēr skanēja himna. Kad vingrošanas superzvaigzne Simona Bailsa brīvajās kustībās ieguva tikai sudrabu, viņa kopā ar trešās vietas ieguvēju nometās uz viena ceļa, lai sveiktu uzvarētāju, brazīlieti Rebeku Andradi. Pēc nervus kutinoša augstlēkšanas fināla, kurā amerikānis Šelbijs Makjuans un jaunzēlandietis Hamišs Kers būtu varējuši dalīt zeltu, bet nolēma turpināt sacensību, līdz viens no viņiem kļūdās, pēc Kera uzvaras abi apkampās, un Makjuans bez rūgtuma teica, ka «mēs visi gribam būt čempioni, un vienīgais cieņpilnais rezultāts ir tad, kad no sacīkstēm dodas prom viens čempions».
