Postoligarhiskais sindroms

Valdības politiķi nav atteikušies no līdzšinējās korporatīvās kultūras 

Krišjāņa Kariņa valdībai šonedēļ gada jubileja. Dažus tās darbus atcerēsimies ilgāk, citus drīz būsim piemirsuši, taču Latvijas politikas vēsturē šī paliks pirmā pēcoligarhu laikmeta valdība. Un tās ilgtspēja būs atkarīga nevis no kādiem ārējiem spēkiem, bet gan no gatavības atmest iepriekšējo gadu politisko tradīciju bagāžu.

Kad pēc trīsarpus mēnešu mokām pērn janvārī tapa valdība, varēja pieminēt, ka Valda Dombrovska trešā valdība, kurā pēc Zatlera rīkojuma nr. 2 un Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām 2011. gadā vairs nebija ne Šķēles un Šlesera partijas, ne Lemberga dolārzaļo zemnieku, divus gadus gan nostrādāja, tomēr opozīcijas ZZS un Saskaņas varenais tandēms beigās tai pielika punktu. Pašlaik gan ZZS, gan Saskaņa noriet, un neiespējama šķiet drīzāk nu jau valdība ar ZZS, ne vairs bez tās, kā izskatījās uzreiz pēc vēlēšanām 2018. gada rudenī.

Jaunākajā žurnālā