Tiesa piešķīrusi NEPLP cenzora tiesības noteikt, kā drīkst vai nedrīkst runāt
Bija laiks, kad latvietis atradās vārda brīvības avangardā.
1986. gadā dokumentālā kino režisors Juris Podnieks laida klajā filmu Vai viegli būt jaunam?, kurā atklāti runāja par jauniešu atsvešinātību no padomju sistēmas. Varbūt mūsdienās to grūti iztēloties, taču skaitļi liecina, kas tā bija par uzdrīkstēšanos un cik spēcīgu pārdzīvojumu radīja vēdlodziņa pavēršana, lai smacējošajā padomju vidē ieplūstu patiesības skābeklis. Filmu rādīja sporta arēnās, to kopumā noskatījās vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, kas ir neticams skaits dokumentālajam kino.
Kā redzams nesen iznākušajā, ļoti vērtīgajā filmā Podnieks par Podnieku, režisora iekšējā nepieciešamība atklāt patiesību un to parādīt citiem viņu urdīja visu mūžu. 1990. gada janvārī viņa uzņemtie kadri no padomju spēku uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim aplidoja pasauli un Rietumos kļuva par vizuālo simbolu Maskavas centieniem apspiest Baltijas neatkarības tieksmi. Tikai nedēļu vēlāk divus viņa filmēšanas komandas biedrus, Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, nošāva, kamēr viņi filmēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī, un Slapiņš turpat pie Bastejkalna nomira Podnieka rokās.
