ARTE.
Kamēr turpinās sarunas par iespējamu Krievijas kara izbeigšanu Ukrainā, NATO ģenerālsekretārs Marks Rute brīdina eiropiešus par Putina draudiem mūsu pašu drošībai.
11. decembrī Berlīnē viņš skarbi paziņoja: ja nopietni neieguldīsim savā aizsardzībā, pēc dažiem gadiem būs jāmācās runāt krieviski. Kā no šiem kara draudiem izvairīties, jautājām Rutem 17. decembrī NATO štābā Briselē — Eiropas raidorganizācijas ARTE intervijā sadarbībā ar vairāku valstu neatkarīgiem medijiem, tajā skaitā žurnālu Ir.
Vai redzat iespēju, ka līdz gada beigām izdosies panākt miera vienošanos starp Krieviju un Ukrainu?
To ir grūti prognozēt, jo nepieciešama arī Krievijas piekrišana, un tas vienmēr ir neparedzami. Zinu, ka amerikāņi, eiropieši un ukraiņi strādā dienu un nakti, lai to panāktu. Ir sasniegti ievērojami rezultāti drošības garantiju jomā, lai pēc iespējamā miera līguma noslēgšanas Ukraina būtu spēcīga un krievi nekad vairs nemēģinātu tai uzbrukt. Bet es nevēlos neko prognozēt.
Krievija noraida jebkādu eiropiešu karaspēka izvietošanu Ukrainā kā drošības garantiju.
Nu, es jau sen vairs nemēģinu saprast, ko krievi saka vai nesaka. Mēs šobrīd koncentrējamies uz spēcīgu dokumentu paketi. Protams, šeit būs jāpieņem kompromisi. Jo bez kompromisiem nav iespējams beigt karu.
Ukraina ir gatava atteikties no savām NATO ambīcijām. Eiropieši apspriež miera uzturēšanas spēku izveidošanu. Kā šie spēki darbotos, vai tas būtu ārpus NATO?
NATO samitā 2024. gadā skaidri tika pateikts, ka Ukrainas ceļš uz NATO ir neatgriezenisks. Tas nav mainījies. Bet realitāte ir tāda, ka vairākas valstis — kā Ungārija un ASV — pašlaik atturas atbalstīt šo lēmumu, kas jāpieņem vienprātīgi. Tāpēc ir jāmeklē alternatīva. Alternatīva ir drošības garantijas, un tās darbosies. Ideja ir šāda: kā pirmais aizsardzības līmenis ir spēcīgi Ukrainas bruņotie spēki. Tāpēc mums jāturpina investēt Ukrainas bruņotajos spēkos pat pēc miera līguma noslēgšanas. Otrais līmenis būs Eiropas vadītā brīvprātīgo koalīcija, arī te precīzs saturs tiek vēl izstrādāts. Un trešais elements ir ASV iesaistīšanās, pie tā tagad strādājam. Pēdējās desmit dienās ir panākts liels progress.
NATO jau pašlaik ir sava loma saistībā ar Ukrainu, izmantojot komandcentru Vīsbādenē mēs koordinējam ieroču piegādes un Ukrainas karavīru apmācīšanai, apkopojam visu Ukrainas karā iegūto pieredzi. Un izmantojam arī mūsu kopīgo NATO un Ukrainas organizāciju JATEC Polijā. NATO valstis ir ļoti iesaistītas.
Vai jums zināms, kādas tieši drošības garantijas ASV varētu piedāvāt?
Jā, bet man nav tiesību to stāstīt, jo detaļas pašlaik tiek izstrādātas un miera līgums būs spēkā tikai tā parakstīšanas gadījumā, tātad tas ietver arī Krievijas piekrišanu. Bet varu apliecināt, ka ukraiņi, eiropieši, kanādieši un amerikāņi ir pilnīgi vienisprātis. Un šī vienprātība ir tāda — ja tā nav dalība NATO, tad mums ir jānodrošina Ukrainai tādas drošības garantijas, lai Putins saprastu, ka nevar vēlreiz uzbrukt. Tā nevar būt vēl viena Minskas vienošanās.
Vai Ukrainas atteikšanās no centieniem pievienoties NATO neapstiprinātu Putina naratīvu, ka viņam bija jāsāk šī militāŗā operācija, lai atvairītu «agresīvo NATO»?
Nē, šis naratīvs ir pilnīgi ārprātīgs, jo NATO ir aizsardzības alianse. Jebkura valsts eiroatlantiskajā telpā var pieteikt dalību NATO, taču uzņemšana nav automātiska. No NATO iekšējām diskusijām zinām, ka vairākas valstis neatbalsta Ukrainas uzņemšanu. Putins ir zaudējis jau 1,1 miljonu krievu šajā karā — kritušos vai smagi ievainotos. Viņš pašlaik zaudē 25 000 cilvēku mēnesī. Vai tiešām tas viss notiek viņa baiļu dēļ, ka Ukraina kādu dienu varētu kļūt par NATO dalībvalsti? Zinot, ka šīs diskusijas pašā NATO iekšienē nav pabeigtas, tas būtu ļoti dīvains lēmums no viņa puses. Tāpēc nebūsim naivi attiecībā uz Krieviju, ja tur valda diktators, kas ir gatavs upurēt 1,1 miljonu savu tautiešu.
Eiropā ir aktuāla tēma par Ukrainas finansēšanu. Vai mums ir jāizmanto Krievijas iesaldētie aktīvi, lai nodrošinātu šo finansējumu un arī pierādītu kā Putinam, tā Trampam, ka mēs neesam vāji?
Šis lēmums ir Eiropas Savienības ziņā. Ukrainai nākamgad atkal ir nepieciešami 60 miljardi, lai turpinātu cīņu pret krieviem. Tajā skaitā no ASV piegādājamo ieroču plūsma aptuveni 15 miljardu dolāru vērtībā, ko apmaksā kanādieši un Eiropas sabiedrotie. Tas viss ir jādara, un šī nauda ir nepieciešama. Ja tā nenāk no iesaldētajiem aktīviem, tad jāiegūst citur. Man, protams, ir savs viedoklis, bet es to nepaudīšu, jo šis jautājums ir jārisina ES.
Bet vai tas būs signāls, ja šie iesaldētie aktīvi tiks izmantoti?
Signālam ir jābūt tādam, ka mēs atbalstām Ukrainu un finansējums šim mērķim ir jāatrod vienā vai citā veidā. Galu galā, Putinam ir jāzina, ka mēs nepametīsim Ukrainu. Jo pretējā gadījumā, ja Putins iegūs kontroli pār Ukrainu, mūsu pašu aizsardzības tēriņiem vairs nepietiks ar 5% un tajā skaitā 3,5% pamata vajadzībām — tādā gadījumā mums nāksies tērēt daudz lielākas summas. Tātad ir apdraudētas mūsu vērtības. Karš Ukrainā ir par mūsu vērtību aizstāvēšanu. Un tas ir par mūsu pašu interesēm. Tas maksā dārgi. Bet tās būs vēl nopietnākas diskusijas par valsts budžetu, sociālo drošību un pensijām, ja šie aizsardzības tēriņi būs jāpalielina vēl vairāk gadījumā, ja Putins būs ieguvis kontroli pār Ukrainu. Tādā gadījumā pie mūsu robežām būs varenāka Krievija. Tad aizmirstiet, ka varēsiet reālai aizsardzībai tērēt tikai 3,5%.
Nesen Berlīnē uzstājāties ar runu, pēc kuras daudziem ir jautājums — vai Eiropas pilsoņiem ir jāgatavojas karam tuvākajā vai pat vistuvākajā laikā?
Tikai tad, ja mēs neīstenosim Hāgas samitā pieņemtos lēmumus. Taču, ja mēs visi īstenojam plānu līdz 2035. gadam aizsardzībai tērēt 5% un demonstrējam ticamu virzību uz šo mērķi, tas ir viens. Otrs — ja mēs nodrošinām, ka Ukraina nezaudē karu un Krievija neiegūst kontroli pār Ukrainu, jo pretējā gadījumā ar šiem 5% vairs nepietiks. Tātad, ja mēs izdarīsim šīs divas lietas, tad mums nav iemesla īpaši satraukties, jo mēs būsim spēcīgāki ne tikai tagad, bet arī nākotnē.
Taču jūsu runas tonis bija patiešām satraucošs.
Tāpēc, ka Eiropas pilsoņiem un politiķiem ir jāsaprot, ka šos mūsu lēmumus diktē nepieciešamība. Un šī nepieciešamība ir redzama — es jau sacīju, ka Krievijas diktators Putins ir gatavs upurēt Ukrainas karā 1,1 miljonu cilvēku, lai pavirzītos uz priekšu pavisam nedaudz. Šogad viņš ir ieņēmis mazāk nekā 1% no Ukrainas teritorijas. Mēs dzirdam par Pokrovsku, pilsētu ar 60 000 iedzīvotāju. Viņš tagad frontē zaudē 25 000 cilvēku mēnesī, un tik un tā pēc 18 mēnešiem vēl nav spējis pilnībā ieņemt Pokrovsku. Tā ir situācija, ar kuru mums jārēķinās. Viņš 40% no Krievijas valsts budžeta tērē karam. Tie ir 10% no IKP. Visa Krievijas ekonomika tagad ir kara stāvoklī. Tas ir drauds uz sauszemes, gaisā un jūrā. Mēs redzam arvien vairāk hibrīduzbrukumu NATO teritorijā — droni virs Polijas, iznīcinātāji virs Igaunijas. Viņš ir investējis dažādās jaunās ieroču tehnoloģijās. Jaunākās krievu raķetes var sasniegt Eiropas teritoriju piecās līdz desmit minūtēs. Tās pieckārt pārsniedz skaņas ātrumu, mēs nevaram tās iznīcināt ar parastajām gaisa aizsardzības sistēmām. Tāpēc visa līdzšinējā domāšana, ka Brisele, Londona vai Valensija nav frontes līnijā un nav Austrumu flangā, ir nepareiza. Mēs visi esam Austrumu flangā. Atšķirība starp Viļņu un Valensiju ir piecas minūtes. Tāds ir drauds.
Atkārtoju, šodien mēs esam spēcīgāki. Viņš nemēģinās mums tagad uzbrukt. Viņš to nevar un nedarīs, jo zina — ja uzbruks, mēs cīnīsimies, un viņš zaudēs. Bet kas būs 2027. gadā, 2029. gadā, 2031. gadā — ieklausieties, ko saka dažādās izlūkošanas aģentūras visā Eiropā. Un 2031. gads ir rīt, 2029. gads ir šopēcpusdien, bet 2027. gads ir tagad. Tāpēc mums jāstāv stingri, mēs nevaram būt naivi. Tāda ir mana vēsts. Izpildām saistības gan Ukrainā, gan aizsardzības izdevumos. Tad mēs varēsim dzīvot mierā. Ja to nedarīsim, mums var nākties karot.
Tomēr jums varētu iebilst, ka šis ir pārāk pesimistisks viedoklis — jo NATO jau ir superspēks, salīdzinājumā ar Krieviju. Un viss šis izdevumu pieaugums nāks par labu vienīgi aizsardzības industrijai.
Labi, tad parūpējieties, lai no šiem izdevumiem iegūst jūsu rūpnieciskā kapacitāte, nopelniet no tā dividendes — kā dara Beļģija un arī citas valstis. Nevienam nav iebildumu. Bet, ja jūs esat nobažījušies par to, ka jūsu aizsardzības industrija pieaugs, nu, tad netērējiet šos līdzekļus, bet tādā gadījumā rēķinieties, ka pēc pieciem vai desmit gadiem jums būs jārunā krieviski. Tāda ir realitāte, un es nevaru to nekādi izskaistināt.
Nebūsim naivi! Šis cilvēks un visa šī sistēma Krievijā balstās uz to, ka ir jālabo vēsturiska kļūda un jāatgūst kontrole pār bijušo PSRS, jāiegūst ietekme Austrumeiropas un arī Rietumeiropas teritorijā. Tāda ir situācija, ar ko mums jārēķinās. Un tie nav tikai vārdi, viņi tērē 200 miljardus gadā šim mērķim. Tāpēc mēs Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē un visur citur esam spiesti palielināt aizsardzības izdevumus. Jūs sasniegsiet 2% šogad. Tas nekad nebūtu noticis, ja nebūtu skaidra novērtējuma par Krievijas draudiem. Beļģija, jūs šeit Briselē uzņemat NATO un ES. Mums ir jānodrošina šīs pilsētas drošība, šīs valsts drošība, visas NATO drošība.
Kopš kļuvāt par NATO ģenerālsekretāru, jūs esat uzturējis draudzīgas attiecības ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. Vai varat atļauties tā turpināt?
Tam ir pamats. Jā, viņš man personīgi patīk un mēs esam pazīstami, kopš viņš bija ASV prezidents un es Nīderlandes premjerministrs. Bet pamats ir arī fakts, ka, tieši pateicoties Donaldam Trampam, mēs tagad esam ceļā uz miera līgumu Ukrainā. Viņš bija vienīgais, kurš spēja izkļūt no strupceļa ar Putinu. Neviens cits to nevarēja, bet viņš to izdarīja.
Otrkārt, viņš ir devis ļoti skaidru vēsti citām NATO dalībvalstīm — hei, ASV pilnībā atbalsta NATO, bet mēs ceram, ka jūs pārējie beidzot sāksiet tērēt līdzvērtīgi mums. Jo šis olis kurpē traucē jau kopš Eizenhauera laikiem, un sajūta ir nepatīkama. Mums tas ir jādara, jo pastāv Krievijas draudi, jo Ķīna strauji palielina savus bruņotos spēkus. Ķīna, Krievija, Ziemeļkoreja un Irāna sadarbojas. Lai aizsargātu mūsu drošību, ir jātērē 5%, tajā skaitā 3,5% pamatvajadzībām. Tagad šī problēma ir atrisināta. Domāju, ka NATO samits Hāgā bija viens no Trampa lielākajiem panākumiem ārpolitikā, mēs nekad nebūtu to sasnieguši bez viņa.
Bet jaunajā Nacionālās drošības stratēģijā…
…ir pilnīga apņemšanās nodrošināt Eiropas drošību, nodrošināt NATO un strādāt kopā pēc iespējas ciešāk. NATO ir tieša ietekme uz pašas ASV drošību.
Tomēr tajā jūtams nicinājums pret Eiropas Savienību, pausts atbalsts galēji labējām partijām, populistiem, kas mēģina mūs sašķelt. Ministrs Pīts Hegsets jau februārī sacīja, ka ASV vairs nenodrošinās vecā kontinenta konvencionālo aizsardzību.
Un viņam bija taisnība, Eiropai ir jārīkojas. Un mēs rīkojamies. Atkārtoju, Vācija līdz 2029. gadam iztērēs par 100 miljardiem vairāk nekā iztērēja līdz 2021. gadam. Tātad Eiropa rīkojas, mūsu aizsardzības rūpniecība rīkojas. Bet ASV ir arī skaidri norādījusi — ja runa ir par NATO aizsardzību gan ar kodolieročiem, gan konvencionālā veidā, mēs būsim klāt. Tas nav tikai tāpēc, ka patīkam viens otram. Jā, mēs esam draugi, bet, kā jau teicu — pašai ASV vajag spēcīgu NATO savās drošības interesēs, kas skar Arktiku, Atlantiku un atkal Eiropu. Pašlaik ASV ir 85 000 karavīru visā Eiropas NATO teritorijā. Tas ir milzīgs ASV ieguldījums.
Mums ir divi saistīti jautājumi — Ir no Latvijas jautā, kādi ir galvenie rezultāti un izaicinājumi, kopš NATO uzsāka operāciju Austrumu sardze pēc Krievijas dronu ielidošanas Polijā. Un Spānijas El Pais jautāja, kādas ir NATO iespējas pretoties Krievijas hibrīduzbrukumiem Eiropā.
Kopš NATO sabiedrotie uzsāka operāciju Austrumu sardze, valstīm austrumu flangā un kolektīvajai aizsardzībai tiek piegādātas papildu spējas un resursi, lai mēs varam labāk aizsargāt sevi, mācoties no kara Ukrainā.
Attiecībā uz hibrīdkaru mums jāapzinās, ka krievi pašlaik veic daudzas hibrīdaktivitātes visā NATO teritorijā. Es ne vienmēr varu precīzi atklāt, ko NATO dara, bet varu apliecināt — jūs varat būt droši, ka mēs darām visu, lai aizsargātu sevi un atturētu mūsu pretiniekus no turpmākas darbības.
