Bez starptautiski konkurētspējīgas augstākās izglītības nav iespējama attīstība
Pirms četriem gadiem, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, radās izdevība apmeklēt arī otru togad ar šo goda titulu lepojošos pilsētu — Zviedrijas vientuļajos ziemeļu mežos paslēpto Ūmeo. Aizgāju arī uz vietējās lēnes jeb provinces Vesterbotenas novadpētniecības muzeju, lai tur apskatītu kultūras galvaspilsētu sadarbības zīmē veidoto Latvijas fotogrāfes Intas Rukas izstādi. Tajā bija redzami viņas skaudrie kadri no sērijas Mani lauku ļaudis par izmirstošu ciematu Balvu rajonā.
Taču tieši blakus Rukas izstādei piedzīvoju pārsteigumu, varētu pat teikt, nelielu šoku. Nozīmīgu daļu muzeja pastāvīgās izstādes veido vietēja fotogrāfa Sunes Jonsona (Sune Jonsson) darbi, kuros viņš fiksējis Vesterbotenas lauku apvidu iztukšošanos 60. un 70. gados. Paskatījos uz kādu Jonsona attēlu, kurā salīkusi večiņa ar lakatu galvā iet pa zemes ceļu, kamēr nikns suns atņirdz zobus pret objektīvu, un nodomāju — ja to ieliktu starp Rukas fotogrāfijām, nezinātājs to noturētu par Latvijas lauku ainavu. Lasīju Jonsona par saviem laukiem rakstīto: zemnieki uzskata galvaspilsētā izstrādāto politiku par dunci mugurā. «Pēc dažiem gadiem viss šeit ieguldītais darbs tiks aizmirsts,» viņš 60. gados rakstīja grāmatā Lielā migrācija, «un šeit reiz dzīvojošo vietu aizpildīs tikai tumsa un klusums.» Tieši tāpat mūsdienās raksta par Latviju.
