Heiko Māss. Foto — AA/photothek/Thomas Imo.
Ikviens no mums Eiropā, kurš piedzīvoja 1989. gada 9. novembri, var atbildēt uz šo jautājumu. Jo dienā, kad pirms 30 gadiem austrumvācieši un rietumvācieši prieka asarām acīs apskāvās, beidzās ne tikai Vācijas dalījums. Līdz ar mūri krita arī dzelzs priekškars, kas mūsu kontinentu bija sašķēlis 40 gadus.
Tādēļ mēs, vācieši, 9. novembrī svinam ne tikai Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Mēs godinām drosmi, ar kādu cilvēki visā Centrāleiropā un Austrumeiropā izcīnīja brīvību un demokrātiju. Mēs cildinām Eiropu, kurai šodien — ar dažiem izņēmumiem — ir tā laime būt vienotai.
Mēs, vācieši, zinām, kam mums ir jāpateicas par šo laimi. Tie ir simtiem tūkstošu austrumvāciešu, kuri brīvības vārdā izgāja ielās. Tie ir arī Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieki, dziedošie revolucionāri Baltijas valstīs, ungāri, kuri pirmie pavēra dzelzs priekškaru, kustības Harta 77 aizsācēji Prāgā, Sveču demonstrāciju dalībnieki Bratislavā, sacelšanās dalībnieki Timošoarā — visi tie vīrieši un sievietes, kuru brīvības alkas aizslaucīja mūrus un dzeloņstieples. Mēs esam pateicīgi mūsu draugiem un sabiedrotajiem Rietumos, esam pateicīgi arī Gorbačova atklātības un pārbūves politikai, kas nolīdzināja ceļu uz atkalapvienošanos.
