Sofija protesta akcijā, aicinot atbrīvot Mariupolē sagūstītos pulka Azov karavīrus. Foto no personīgā arhīva.
Katru reizi, kad ziņās parādās jaunumi par karagūstekņu apmaiņu, simtiem, varbūt pat tūkstošiem ukraiņu ar cerību raugās uz to vīriešu un sieviešu sejām, kuri beidzot ir atgriezušies dzimtenē. Starp šiem cilvēkiem, kas fotogrāfijās un videoierakstos meklē pazīstamu seju, ir arī Sofija — viņa savu tēvu nav redzējusi jau vairāk nekā gadu. Tēvs dienēja Azov pulkā, aizsargāja Azovstaļ rūpnīcu Mariupolē un nonāca krievu gūstā. Drošības apsvērumu dēļ neatklāsim vīrieša vārdu un nerādīsim viņa seju.
Sofijai laimējās apskaut tēvu, kad burtiski nedēļu pirms lielā Krievijas iebrukuma vienībā notika karavīru rotācija un viņš bija atbraucis uz mājām. Tobrīd ģimenei nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi viņi atkal būs šķirti. Sofija nožēlo, ka toreizējo tikšanos uztvēra pavirši: «Mēs ar mammu vēlāk esam spriedušas: vai kaut kas būtu mainījies, ja tētis kara sākumu būtu sagaidījis mājās? Nē! Mēs zinām, ka viņš uzreiz būtu devies atpakaļ uz Mariupoli. Viņš tur būtu nonācis tik un tā, darītu visu to pašu un tik un tā būtu nokļuvis gūstā.»
