Paradoksāli, bet pie mums jaunais gads sākas septembrī, kad pēc saldās vasaras dzīve atkal sāk skaļi dunēt: bērni atgriežas skolā, vecāki — darbā. Tomēr mēs neesam priecīgi. Jo nelaime nāk skaļi brēkdama — ar tumsu, aukstumu un vispārēju nacionālo žēlošanos. Ziema. Mūsdienu latvieša Golgāta…
Oficiālais Jaunais gads latviešiem ir tikai formāls iemesls publiski un lielās grupās baudīt alkoholu un nākamajā dienā gulēt iepretim televizoram. Tie nav svētki, kas nāktu no sirds, piemēram, atšķirībā no Jāņiem. Īstais jaunais gads, kas pēc būtības un satura iezīmē jaunu dzīves cēlienu, mūspusē ir 1. septembris. Svētki un sēras vienlaikus. Bērni atgriežas skolā, pieaugušajiem bizness un darba duna atsākas ar jaunu sparu, un ir beigusies vasara. Īsi sakot — dzīve kā bauda ir beigusies, sākas dzīve kā realitāte. Un priekšā ir gari, gari tumsas mēneši. 1. septembris nav saulgrieži, bet pamatīgi dzīves ritma grieži. Laipni lūgti jaunajā gadā!
