ASV līdz šim nebija izmetusi no valsts tik lielu Krievijas «diplomātu» skaitu
Vladimirs Putins ir taktisks ģēnijs un stratēģisks lamzaks.
Krievijas prezidents, čekists un džudists, spēj ar viltu un veiklību īstermiņā apspēlēt jebkuru pretinieku, taču ar katru «uzvaru» nevis iekaro aizvien lielāku ietekmi savai valstij un labklājību tautai, bet gan iedzen tās aizvien dziļākā izolētībā un panāk tieši pretējo tam, ko sākotnēji bija iecerējis.
Pēc Kremlim draudzīgā Ukrainas prezidenta Janukoviča gāšanas 2014. gadā Putina lielākās bailes bija no Krievijai nedraudzīga režīma nākšanas pie varas Kijevā, kas veicinātu NATO ietekmes pieaugumu Eiropas austrumos. Lai to novērstu, viņš strauji okupēja Krimu un sāka karu Donbasā. Rezultātā viņš panāca to, ko ukraiņu nacionālisti bija veltīgi centušies nodrošināt jau kopš 19. gadsimta — Ukrainas iedzīvotāju konsolidāciju ap neatkarīgas valsts ideju un skaidru novēršanos no Krievijas. Putins zaudēja Ukrainu un vēl turklāt pārliecināja NATO sabiedrotos izvietot savus bruņotos spēkus Baltijas valstīs un Polijā, ko tie līdz tam brīdim izvairījās darīt.
