Prezidents-disidents pierādīja, ka principi un ideāli nav vārgu sapņotāju privilēģija
Svētdien no dzīves aizgājušā Vāclava Havela vārds Latvijā daudziem bija zināms jau pirms 1989.gada, kad viņš kļuva par Čehoslovākijas «samta revolūcijas» līderi. Tie, kuri padomju laikos klausījās aizliegtās «balsis» jeb Rietumu radio raidījumus, zināja, ka ir tāds čehu «disidents» jeb «citādi domājošais». Taču šāds apzīmējums Havelam bija maldinošs. Viņš ir paraugs nevis tikai «citādai domāšanai», bet gan pirmām kārtām sevi cienoša cilvēka atbildīgai rīcībai pretstatā, kā viņš to dēvēja, «dzīvošanai melos». Un jo īpaši svarīgi - paraugs, ka šāda rīcība ir labākā arī politikā.
Ne tikai bezpartejiskie «padomju» pilsoņi, bet arī daudzi kompartijas biedri domāja citādi, nekā prasīja pašu sludinātās ideoloģijas dogmas. Taču Havels un citi tā dēvētie disidenti izvēlējās arī publiski ikdienā rīkoties tā, kā domāja, pat ja tas nozīmēja personiska komforta vai pat brīvības zaudēšanu.
