No apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma
Maisiem gals vaļā, bet no cerētās skaidrības, kur nu vēl sabiedriskā izlīguma ne vēsts. Decembra nogalē Latvijas Nacionālais arhīvs savā interneta vietnē publicēja dokumentus, par kuriem dzirdējis vai katrs Latvijas iedzīvotājs — «čekas maisos» glabātās Valsts drošības komitejas aģentu kartotēku kartītes, ieskenētas un jebkuram brīvi apskatāmas.
Taču no apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma.
Pirmo atklājumu birums atstāj rūgta mazuma piegaršu. Jau gadiem apspriestā, sabiedrības it kā kvēli kārotā «čekas maisu» atvēršana daudziem ir tikai kārtējā 900 sekunžu sensācija, kas ātri aizpeld prom pa viedtālruņu ekrānos neapstādināmo ziņu plūsmu. Nav piepildījušās gaidas uz kādām jaunām, graujošām sensācijām — tautas morālo autoritāšu atmaskošanu. Daudziem nav izdevies arī gūt apstiprinājumu sen lolotām aizdomām — kā var būt, ka X vai Y, vai Z tur nav atrodams? Gandarījumu nav guvuši arī tie, kuri paši vēl atceras un gribētu beidzot noraut plīvuru padomju varas mērķtiecīgi uzturētajai baiļu un savstarpējās neuzticēšanās sistēmai. Lielākā daļa kartītēs minēto klusē. Mediji izceļ no tūkstošiem dažus desmitus vārdu, no kuriem zināms skaits tad ņemas taisnoties, ka viņi neko sliktu nevienam nav izdarījuši. Attieksme pret šo skaidrošanos, dabiski, ir pārsvarā ironiska. Bet ko tālāk? Aģentu lietas ir vai nu iznīcinātas, vai nu atrodas Krievijā, un tā vien šķiet, ka esam izmanevrējuši no viena strupceļa, lai nonāktu citā.
