Ilustrācija — Ernests Kļaviņš.
Zinātne pēdējās desmitgadēs centusies radīt «dramatisko mašīnu» jeb brīnišķīgo datoru, no kura mēs nekad negribētu šķirties. Vienlaikus apgriezienus uzņem «neredzamie» procesori, kas bez mūsu pašu ziņas nemanāmi kontrolē dzīvi
Pavasaris ir klāt, un sākas gada laiks, kad darba nedēļas beigās dažs labs iedomāsies - pietiek birojā izslēgt galda datoru, lai atsvabinātos no elektroniskajiem tīkliem un ienirtu dabas pasaulē. Prom no vides, kur dūc dators, zvana telefons, burkšķ printeri un faksi. Gaida meža klusums, lauku miers, dārza darbu nesteidzīgais ritms.
Par šādām vīzijām var tikai nopūsties un teikt: «Ak, cik deviņdesmitgadnieciski!» Pat tajos laikos doma, ka varam dzīvot divās - tehnoloģiju un «īstās dzīves» - pasaulēs, bija pašapmāns. Īstenībā jau 80.gados stilīgiem tolaiku jauniešiem bija savi portatīvie datoriņi, tikai tos tā nesauca. Tie bija kāda Zviedrijas brālēna vai Amerikas tantes sagādātie digitālie rokaspulksteņi ar kalkulatora un laika zonu funkcijām. Varbūt tā ir pilsētas leģenda, bet stāsta, ka jau šādos pulksteņos bija lielāka rēķināšanas jauda nekā datoram, kas 1969.gadā uz Mēness virsmas nosēdināja Apollo 11 kosmosa kuģi ar diviem amerikāņu astronautiem. Tā skatoties, vismaz daži cilvēki Latvijā ar datoriem «apkārušies» jau teju 30 gadus.
