Valdis Dombrovskis. LETA
Eiropas Komisijas ekonomikas komisārs Valdis Dombrovskis skaidro, kāpēc ES nespēja vienoties par iesaldēto Krievijas aktīvu nodošanu Ukrainai un nolēma aizdot tai 90 miljardus eiro
Eiropas Komisija pagājušogad piedāvāja mehānismu, kā novirzīt Ukrainai Eiropā iesaldēto Krievijas naudu. Tas būtu aizdevums, kas Ukrainai būtu jāatdod tad, kad Krievija būtu samaksājusi tai reparācijas par karā nodarītajiem zaudējumiem. Taču vienoties par šādu shēmu neizdevās, pret to visaktīvāk iebilda Beļģija, kur atrodas depozitārijs Euroclear, kura kontos glabājas lielākā daļa iesaldēto Krievijas aktīvu. Un Eiropadome pērn decembrī nolēma aizņemties naudu finanšu tirgos un aizdot to Ukrainai.
Pagājušā gada septembra beigās Valdis Dombrovskis izstāstīja mūsu žurnālam, kāds būtu “reparāciju aizdevums”. Pirms divām nedēļām viņš atkal bija Rīgā, un tā bija iespēja iztaujāt komisāru, kā strādās jaunais aizdevums.
Saruna notika 26. janvārī Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Aspazijas bulvārī.
Pasaules ekonomikas forumā Davosā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis neparasti asi kritizēja Eiropas Savienību par nespēju pieņemt lēmumus un indevi pastāvīgi gaidīt, ko darīs amerikāņi, un cerēt, ka Tramps mainīsies. Vai jūs piekrītat viņa kritikai?
Nu, jāatzīmē, ka Eiropas Savienība ir ar atrāvienu lielākais Ukrainas atbalstītājs. Līdz šim mēs esam snieguši finansiālo un arī dažādu citu veidu palīdzību, tajā skaitā militāro, vairāk nekā 193 miljardu eiro apmērā un arī turpmākajos gados turpināsim sniegt ļoti apjomīgu finansiālo palīdzību. Atšķirībā, piemēram, no ASV, kur pašreiz no Trampa administrācijas puses netiek plānota jauna finansiālā palīdzība Ukrainai. Tāpēc ir jāuzsver, ka Eiropas Savienība ir gatava uzņemties līderpozīcijas atbalsta sniegšanai Ukrainai laikā, kad ASV tālāku finansiālo atbalstu nesniedz.
Bet kāpēc, jūsuprāt, viņš tieši tagad nāca klajā ar šādu kritiku?
Var saprast, ka situācija Ukrainā ir, protams, ļoti sarežģīta. Redzam, ka Krievija ir pastiprinājusi savus uzbrukumus, tajā skaitā Ukrainas pilsētām, sagraujot energoinfrastruktūru. Rezultātā Kijivā un arī citās pilsētās cilvēki ir bez bez apkures, bez elektrības. Skaidrs, ka tā ir ļoti smaga situācija, un skaidrs, ka ir nepieciešams lielāks arī militārais atbalsts gan attiecībā uz gaisa aizsardzības sistēmām, gan arī, ko Zelenska kungs savā runā arī kritizēja, ka joprojām Ukrainai nav piegādātas tālās darbības raķetes, kas ļautu efektīvāk vērsties pret noteiktiem Krievijas militāri industriālā kompleksa objektiem.
Taču šajā kontekstā viņš pieminēja gan to, ka nav piegādātas ne Taurus raķetes, ne, piemēram, arī Tomahawk raķetes, tā kā kritizējot gan Eiropu, gan ASV par to, ka tālās darbības raķetes joprojām nav piegādātas.
Vai būs piegādātas? Kā jums šķiet?
Sarunas par šo jautājumu notiek, bet mēs zinām, ka diemžēl tās ir ļoti ieilgušas. Šie nav jautājumi, ko lemtu Eiropas Komisija, par divpusējo militāro atbalstu lemj katra Eiropas Savienības dalībvalsts, tā ka tas ir šo valstu rokās, un par ASV lemj, protams, pašas ASV. Taču arī šāda veida atbalsts, protams, būtu ļoti nepieciešams. Tā bija arī viena no lietām, ko prezidents Zelenskis kritizēja.
Droši vien būtu nepieciešams arī lielāks atbalsts energoinfrastruktūras atjaunošanai un sakopšanai. Ko Eiropas Savienība dara un vai varētu darīt vairāk?
Eiropas Savienība šajā virzienā jau aktīvi strādā, piegādājot ģeneratorus, nepieciešamās rezerves daļas, un tamlīdzīgi. Bet, nu, protams, ir jāsaka, ka, ņemot vērā to, ka Krievijas uzbrukumu intensitāte pieaugusi, aizvien grūtāk ir visu laiku šo energosistēmu remontēt un vismaz kaut kādā līmenī atjaunot. Tāpēc ļoti svarīgs, protams, ir jautājums arī par apjomīgāku palīdzību, ja runājam tieši par aizsardzības sistēmām, kas ļauj svarīgākos objektus labāk aizsargāt.
Eiropas Parlaments pagājušonedēļ apstiprināja Eiropadomes panākto vienošanos par 90 miljardu aizdevumu Ukrainai. Kā tas strādās, no kurienes nāks nauda un kā Ukraina to saņems?
Eiropas Komisijas priekšlikums paredz piešķirt finansiālo atbalstu Ukrainai 90 miljardu eiro apmērā šim un nākamajam gadam, tātad tas ir divu gadu atbalsts. Līdzekļu piesaiste tiks īstenota, Eiropas Savienībai aizņemoties finanšu tirgos un attiecīgi novirzot šos līdzekļus Ukrainai. Bet Ukrainai būs pienākums šo aizdevumu atmaksāt tikai tad, kad Krievija samaksās reparācijas. Turklāt no Eiropas Savienības puses mēs nodrošināsim arī subsīdiju, kas nosegs procentu izmaksas Ukrainai. Tā ka Ukraina šo atbalstu saņems pēc nosacījumiem, kas būtībā ir līdzvērtīgi grantam.
Un papildus šim lēmumam par 90 miljardu eiro finansiālo atbalstu Eiropas Savienība ir pieņēmusi arī lēmumu uz nenoteiktu laiku imobilizēt Krievijas centrālās bankas aktīvus. Ja līdz šim šo centrālās bankas aktīvu imobilizācijai prasīta pārapstiprināšana ik pa pusgadam, tad pašreiz šie aktīvi ir imobilizēti līdz tālākam lēmumam, un faktiski ir noteikts arī nosacījums, ka šie aktīvi varētu tikt atbrīvoti tikai pēc tam, kad Krievija būs samaksājusi reparācijas Ukrainai.
Vai tātad tas nepalielina Ukrainas parāda ilgtspējas riskus, par kuriem jūs runājāt rudenī?
Tieši tā. Tā pašreiz, protams, ir problēma, ja runājam par finansiālo palīdzību Ukrainai – ka Ukrainai ir šie parāda ilgtspējas riski, tātad mēs nevaram turpināt sniegt palīdzību, vienkārši izsniedzot aizdevumus. Tāpēc tā saucamais reparāciju aizdevums Ukrainai būtu jāatmaksā tikai tad, ja Krievija samaksā reparācijas.
Vai šis 90 miljardu aizdevums iznāk esam līdzīgs reparāciju aizdevumam, vienkārši nauda nāk no citiem avotiem?
Tieši tā. No Ukrainas viedokļa tas joprojām ir reparāciju aizdevums, jo faktiski Ukraina saņem šos līdzekļus uz tādiem pašiem nosacījumiem.
Tas, kas mainās pašreiz, ir, ka sākotnēji Eiropas Komisija piedāvāja izmantot uzkrātos naudas līdzekļus, kas ir saistīti ar Krievijas imobilizētajiem aktīviem. Zinām, ka Beļģija ļoti aktīvi iebilda pret šādu risinājumu, tāpēc rezultātā tas tiek pašreiz īstenots, balstoties uz Eiropas Savienības kopēju aizņemšanos.
Vai pret to Beļģija neiebilda?
Nē, Beļģija iebilda pret mehānismu, kas bija saistīts ar imobilizēto Krievijas naudas līdzekļu izmantošanu, bet šo, tieši pretēji, atbalstīja.
Tātad attiecībā uz šo kopējo aizņemšanos ir tā, ka trīs dalībvalstis šajā kopējā aizņemšanās shēmā nepiedalās – Ungārija, Slovākija un Čehija. Nu, Ungārijā un Slovākijā valdības jau tradicionāli nav bijušas atbalstošas Ukrainai, savukārt Čehijā tā pašreiz ir jaunā premjerministra [Andreja] Babiša kunga pozicionēšanās.
Vienošanos par aizdevumu var uzskatīt par panākumu, tomēr tikai 24 no 27 Eiropas Savienības valstīm tam piekrita. Vai arī krievi var uzskatīt to par savu panākumu un ka viņu nauda ilgtermiņā ir drošībā?
Nē, nu attiecībā uz šiem Krievijas centrālās bankas aktīviem, kā es minēju, paralēli šim finanšu atbalstam Ukrainai ir pieņemts lēmums, ka šie aktīvi paliek imobilizēti un faktiski šo situāciju mēs esam pat nostabilizējuši – tie pašreiz ir imobilizēti līdz tālākam lēmumam. Ir noteikti arī nosacījumi, pie kādiem var būt runa par šo Krievijas aktīvu atbloķēšanu. Tāpēc nav tā, ka Krievija var rēķināties, ka tā šos līdzekļus saņems atpakaļ.
Turklāt šis jaunais Eiropas Komisijas priekšlikums arī paredz, ka Eiropas Savienība patur tiesības izmantot šos Krievijas aktīvus reparāciju aizdevuma atmaksai situācijā, ja Krievija nemaksā reparācijas. Tā ka šādu iespēju mēs arī paredzam.
Vai tātad būs ne tikai šie aizņemtie 90 miljardi, bet arī iesaldētos Krievijas līdzekļus Eiropas Savienība var kādā brīdī nolemt izmantot?
Nē, tas, ko mēs savā priekšlikumā paredzam, ir, ka Eiropas Savienība patur tiesības šos imobilizētos aktīvus izmantot reparāciju aizdevuma, kas tātad būs līdz 90 miljardiem eiro, atmaksai.
Paralēli jāpatur prātā, ka, kamēr šie Krievijas aktīvi paliek imobilizēti, tie tāpat ģenerē ienākumus, un šie ienākumi tiks izmantoti no viens puses G7 tā saucamā ERA aizdevuma atmaksai, kas bija uzsākts pagājušajā gadā. Tā bija programma kopumā 50 miljardu dolāru apmērā. Tātad šo aizdevumu atmaksai, lai Ukrainai pašai tie nebūtu jāatmaksā, un arī peļņa no šiem aktīviem tiks novirzīta Ukrainas atbalstam, kā tas jau iepriekš ir lemts.
Krievijas centrālā banka ir iesniegusi prasību Maskavas Šķīrējtiesā par 230 miljardu dolāru atmaksu no Euroclear. Vai tam būs kādas tiesiskas sekas Eiropā?
Nē, jo Eiropas Savienības sankciju režīms skaidri paredz, ka šāda veida tiesas spriedumi Eiropas Savienībā nevar tikt pildīti. Turklāt savā priekšlikumu paketē mēs paredzējām arī mehānismu, kas paredz iespēju vērsties pret Krievijas aktīviem Eiropas Savienībā, ja Krievija, piemēram, vērš piedziņu pret Eiropas Savienības dalībvalsts vai uzņēmumu aktīviem Krievijā vai kādās trešajās valstīs. Ka tādā gadījumā faktiski to var kompensēt, izmantojot Krievijas aktīvus, kas atrodas Eiropas Savienības teritorijā. Un jāsaka, ka tā aktīvu bilance ir par labu Eiropas Savienībai, tātad pietiktu aktīvu, kurus piedzīt, ja tāda nepieciešamība rastos.
Bija ziņas, ka Beļģijas amatpersonas bija saņēmušas draudus. Vai tas bija papildus faktors, un cik nopietns?
Nu, par motivāciju, kāpēc Beļģija tik aktīvi iebilda pret Krievijas aktīvu izmantošanu, droši vien jāprasa pašām Beļģijas varas iestādēm.
Eiropas Komisijas priekšlikumā, kas paredzēja Krievijas aktīvu izmantošanu, bija paredzētas arī garantijas Beļģijai situācijā, ja tai iestātos kaut kādas nelabvēlīgas sekas, kaut arī Eiropas Komisijas juristi šādu iespēju vērtēja kā ļoti zemu. Jo, pirmkārt, te nav runa par Beļģijas vienpusēju lēmumu, bet par to, ka tiek īstenots Eiropas Savienības lēmums. Tātad, ja Krievijai būtu kaut kādas pretenzijas, tai būtu jāvēršas pret Eiropas Savienību, nevis pret vienu dalībvalsti. Un, kā es jau minēju, ir mehānismi, kas faktiski bloķē jebkādu šādu tiesvedību par līdzekļu piedziņu, pat ja tādas tiesvedības būtu.
Kad šī nauda būs pieejama Ukrainai, un cik ilgam laikam pietiks ar šiem 90 miljardiem? Jūs teicāt, ka diviem gadiem, bet, kad runājām iepriekšējā reizē, jūsu priekšlikums bija par 210 miljardu eiro iesaldēto aktīvu izmantošanu. Vai ar 90 miljardiem nebūs par maz?
Te droši vien ir jānodala divas lietas. Pirmkārt, 210 miljardi eiro – tā ir aptuvenā kopumā iesaldēto aktīvu summa. Ja mēs lemtu izmantot šos aktīvus, mums būtu jārezervē līdzekļi, lai atmaksātu G7 ERA aizdevumu.
Un, otrkārt, šo apjomu nosaka Ukrainas reālā finanšu nepieciešamība. Šeit mēs strādājam arī ar citiem starptautiskiem donoriem – gan ar Starptautisko Valūtas fondu, gan ar G7 valstīm, gan ar citām valstīm –, lai nodrošinātu to, ka šī Ukrainas finansējuma nepieciešamība turpmākajiem diviem gadiem tiktu nosegta.
Starptautiskais Valūtas fonds pašreiz arī strādā pie jaunas programmas 8,1 miljarda dolāru apmērā, un tāpat arī citi G7 partneri turpina sniegt savu finansiālo atbalstu. Turklāt mēs esam veduši sarunas ar G7 un arī ar citām valstīm, lai tās iespēju robežās savu atbalstu sniedz šī gada pirmajā ceturksnī, jo šie Eiropas Savienības līdzekļi, šie 90 miljardi eiro varētu būt pieejami, sākot ar aprīli, ja viss likumdošanas process virzās normāli. Pašreiz Eiropas Parlaments ir apstiprinājis no savas puses, bet Eiropas Savienības dalībvalstis par šo jautājumu vēl lemj, bet principā mēs rēķināmies ar to, ka likumdošanas procesam vajadzētu beigties marta sākumā, un tas ļautu jau aprīlī mums sākt izmaksāt līdzekļus.
Un paralēli mēs strādājam ar Ukrainu, lai viņi arī gatavo visus nepieciešamos dokumentus, jo šie līdzekļi tiks piešķirti katru gadu, balstoties uz Ukrainas sagatavotu finansējuma plānu, indikatīvi ir iezīmēts, ka 45 miljardus katru gadu. Un indikatīvi arī iezīmēts, ka divas trešdaļas iet militārajam atbalstam un viena trešdaļa budžeta atbalstam. Bet šīs summas var tikt koriģētas, balstoties uz Ukrainas reālo nepieciešamību, ko lielā mērā noteiks arī tas, vai būs kaut kāds progress attiecībā uz miera procesu, vai būs pamiers, un tā tālāk. Jo tas var būtiski mainīt to, cik daudz nepieciešams militārais atbalsts un cik budžeta atbalsts.
Šis nebūs vienīgais finansējums, ko Ukraina saņems. Minējāt Starptautiskā Valūtas fonda 8 miljardus. Kas un cik dos vēl?
Jā, es jau minēju, ka Valūtas fonds pašreiz gatavo jaunu programmu 8,1 miljarda dolāra apmērā. Par Pasaules Banku – es pašreiz precīzas summas nemācēšu pateikt, bet arī viņi turpina sniegt atbalstu. Turpināsies arī G7 tā saucamā ERA aizdevuma izmaksa. No Eiropas Savienības mēs visu summu, kas bija mūsu daļa – 18,1 miljards eiro – jau esam izmaksājuši. Bet no citiem partneriem šogad, ja nemaldos, ir paredzēti vēl 9,7 miljardi dolāru. Plus divpusējs atbalsts gan no G7 valstīm, gan no citām.
Jūs rudenī teicāt, ka Lielbritānija, Kanāda izrādot interesi par jūsu piedāvātajam reparāciju aizdevumam līdzīgu risinājumu un notiekot sarunas ar Japānu. Vai pēc Eiropas Savienības nespējas vienoties par šo reparāciju aizdevumu šo valstu nostāja nav kļuvusi atturīgāka?
Tieši tā. Tā kā Eiropas Savienība pašreiz nevirzās uz priekšu ar to, lai izmantotu šos naudas līdzekļus, kas ir saistīti ar Krievijas imobilizētajiem aktīviem, tad arī pārējās valstis pašreiz to nedara. Bet tajā pašā laikā šīs valstis turpina sniegt arī savu finansiālo palīdzību Ukrainai, un mēs ar šīm valstīm arī esam veduši sarunas, kā jau es minēju, par atbalsta no viņu puses paātrināšanu tieši uz pirmo ceturksni, lai nosegtu finansējuma nepieciešamību Ukrainai pirmajā ceturksnī, līdz būs pieejams šis Eiropas Savienības 90 miljardu finansējums.
Paralēli vajadzētu notikt speciālā tribunāla izveidošanai. Nupat tam ir atvēlēti 10 miljoni, tomēr process izskatās ļoti ievilcies, un Zelenskis arī pārmet, ka tas ejot pārāk lēni. Kāpēc tas nenotiek ātrāk?
Darbs pie šī starptautiskā tribunāla izveidošanas turpinās, bet es nemācēšu detalizēti nokomentēt par tiem tempiem, jo tas nav jautājums, ar ko es strādāju.
ASV prezidents Tramps nupat pateica, ka miljardu dolāru par dalību viņa veidotajā Miera padomē Putins varētu samaksāt no ASV iesaldētajiem Krievijas līdzekļiem, jo “tā ir viņa nauda”. Kā tas ietekmētu izredzes izmantot Eiropā iesaldētos līdzekļus, ja ASV atbrīvotu tur iesaldēto naudu?
Katra jurisdikcija par šiem jautājumiem lemj atsevišķi. Mēs neesam piesaistīti ASV lēmumiem šajā kontekstā.
Nu, attiecībā uz ASV – pirmkārt, tas līdzekļu apjoms, kas tur ir iesaldēts jeb imobilizēts, ir daudz mazāks, ir runa par apmēram pieciem miljardiem dolāru. Un principā prezidentam Trampam ir Kongresa pilnvarojums tos līdzekļus arī konfiscēt, ja gadījumā prezidents Tramps tā lemtu. Bet, nu, pašreiz tā Trampa administrācijas pozicionēšanās neliecina, ka prezidents Tramps būtu gatavs pieņemt šāda veida lēmumus, tāpēc varbūt arī nebija liels pārsteigums šis paziņojums par vienu miljardu dolāru, kas būtu jāiemaksā saistībā ar šo prezidenta Trampa izveidoto Miera padomi.
Kāpēc, jūsuprāt, Tramps Davosā piekāpās Grenlandes jautājumā un paziņoja, ka nelietošot militāru spēku un nesodīšot ar papildu tarifiem Eiropas valstis, kuras atbalsta Dāniju? Kāda ir jūsu versija?
Es domāju, palīdzēja tas, ka bija skaidra un stingra atbilde no Eiropas Savienības, ka mēs esam gatavi tādā gadījumā piemērot arī pretpasākumus un ka nav pieļaujama situācija, ka tiek apdraudēta Eiropas Savienības dalībvalstu suverenitāte un teritoriālā integritāte.
Un arī attiecībā uz šiem tarifiem – mēs pagājušajā gadā jau panācām vienošanos ar ASV attiecībā uz tarifiem, kas jau ir asimetriska vienošanās, Eiropas Savienība ir piekritusi maksāt 15% tarifu, bet ASV nemaksā papildus tarifus. Tāpēc, ja ir kaut kādi jauni tarifi, nu, tad Eiropas Savienībai ir uz to jāreaģē.
Un otrs iemesls, kāpēc prezidents Tramps uzstāja uz Grenlandi, bija vēlme stiprināt drošību Arktikā. Bet tur gan no Dānijas, gan arī no pašas Grenlandes atbildīgajām iestādēm bija skaidra gatavība iesaistīties diskusijās, kādā veidā drošību Arktikā stiprināt. Un pašreiz šo jautājumu ir izdevies ievirzīt tieši šajā gultnē – ka notiks diskusijas par drošības Arktikā stiprināšanu, kas var ietvert arī lielāku ASV militāro klātbūtni.
Jāsaka, ka Grenlandē jau iepriekš ir bijusi daudz ievērojamāka ASV militārā klātbūtne, kuru pašas Savienotās Valstis ir vienpusēji samazinājušas.
Diezin vai Trampam tas ir iemesls...
Jebkurā gadījumā tas ir tas iemesls, kas publiski tiek virzīts.
Tramps teica, ka viņam Grenlandi vajagot īpašumā, jo kāda jēga ir aizstāvēt to, kas viņam nepieder.
Nu, šajā brīdī izskatās, ka šis jautājums ir tā kā noņemts no dienas kārtības.
Ir dzirdēts viedoklis, ka amerikāņu spiediens bija viens no iemesliem, kāpēc neizdevās vienoties par iesaldēto Krievijas līdzekļu aizdošanu Ukrainai. Cik tas ir pamatots?
Nu, grūti pateikt. Jāsaka, ka tās diskusijas bija pietiekami sarežģītas pašā Eiropas Savienībā, un es drīzāk teiktu, ka galvenais iemesls bija Beļģijas premjerministra, teiksim, ļoti kategoriskā pozicionēšanās pret. Un, kā mēs zinām, lielākā daļa šo līdzekļu atrodas Beļģijā.
Tad varbūt amerikāņi spieda uz beļģiem?
Manā rīcībā tik detalizēts informācijas nav.
Arī par jūsu piedāvāto “digitālo omnibusu” dzird kritiku, ka tas esot Amerikas lielo uzņēmumu spiediena rezultāts. Ko jūs atbildētu?
Pirmkārt, es gribētu teikt, ka, ja mēs paskatāmies uz šo Eiropas Komisijas mandātu, tad esam noteikuši divas lielās prioritātes. Viena ir Eiropas ekonomikas konkurētspēja, un otra ir drošība un aizsardzība.
Un attiecībā uz Eiropas ekonomikas konkurētspēju viens no svarīgiem jautājumiem, kas mums jārisina, ir arī birokrātijas un administratīvā sloga samazināšana. Un jau pašā mandāta sākumā mēs noteicām arī ambiciozus mērķus samazināt administratīvo slogu par 25% visiem uzņēmumiem un par 35% maziem un vidējiem uzņēmumiem. Un pagājušajā gadā mēs nācām klajā ar desmit omnibusa priekšlikumiem attiecībā uz šo vienkāršošanu un administratīvā sloga samazināšanu visdažādākās jomās – lauksaimniecībā, autobūves sektorā, digitālajā sektorā. Arī, teiksim, tādi vairāk horizontāli jautājumi kā ilgtspējas ziņošana un ziņošana par piegāžu ķēdēm, un tā tālāk. Un kopumā mēs vērtējam, ka šie priekšlikumi jau varētu samazināt administratīvo slogu par 10,4 miljardiem eiro.
Tātad, ja mēs runājam par jebkuru no šiem omnibusa priekšlikumiem, tajā skaitā par digitālo omnibusu, mērķis ir samazināt administratīvo slogu, novērst kaut kādas nevajadzīgas ziņošanas prasības, arī kaut kādas nesamērīgas prasības dažādās jomās. Pirmām kārtām tas nāk par labu Eiropas Savienības ekonomikai un uzņēmumiem, bet, protams, tas palīdz arī citu valstu uzņēmumiem, kas ir aktīvi Eiropas Savienības teritorijā. Taču pirmām kārtām visu šo vienkāršošanu mēs īstenojam Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspējas uzlabošanai, un tur, iespējams, ir pozitīvi blakus efekti arī uz citu valstu uzņēmumiem.
Pārmetumi ir, ka tas mazināšot kiberdrošību un privātumu.
Nu, te jāsaka, ka tas, ko mēs uzsveram – un atkal te var runāt par digitālo omnibusu vai par jebkuru citu omnibusu, – tas, ko mēs īstenojam, ir vienkāršošana, bet ne deregulācija. Tātad mēs neatsakāmies no Eiropas Savienības augstajiem sociālajiem, vides vai privātuma standartiem, bet tiešām skatāmies, kā šos mērķus varētu sasniegt vienkāršāk un ar mazākām administratīvām izmaksām.
Davosā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs pateica, ka pusotra gada laikā esot īstenoti tikai 10% no Mario Dragi ziņojuma par Eiropas konkurētspējas nākotni. Kā viņš aprēķināja šos 10%, un vai jūs piekrītat, ka Eiropa dara pārāk maz, lai to īstenotu?
Attiecībā uz šo Mario Dragi ziņojuma ieviešanu jāsaka, ka lielā mērā šis Dragi ziņojums un arī [Enriko] Letas ziņojums ir pamatā Eiropas Komisijas sagatavotajam tā saucamajam konkurētspējas kompasam, kur mēs iezīmējam būtiskākos Eiropas Savienības konkurētspēju ietekmējošos faktorus un pasākumus, kā šo konkurētspēju atbilstoši šiem dažādajiem faktoriem uzlabot. Un mēs pašreiz pilnā sparā virzāmies uz priekšu ar šī konkurētspējas kompasa ieviešanu.
Šis skaitlis 10%, vai, precīzāk sakot, 11% bija vienā no pētījumiem – tas bija jau pirms kāda laika – viena no domnīcām, European Policy Innovation Council, bija veikusi izvērtējumu. Tāds skaitlis tiešām figurē, taču, tā kā tas ir bijis jau pirms laika, tas droši vien būtu arī jāaktualizē.
Kāds tas būtu pašlaik?
Nu, es šos aprēķinus neesmu veicis, tā domnīca bija mēģinājusi to aprēķināt. Kāda tur precīzi metodika, pēc kuras tas aprēķins veikts, es nemācēšu pateikt, bet tāds skaitlis tiešām ceļo – 11 %.
Bet, nu, pēc pēc būtības, kā minēju, mēs šo Dragi ziņojumu esam lielā mērā iekļāvuši savā konkurētspējas kompasā un pašreiz strādājam, lai šo konkurētspējas kompasu īstenotu. Un arī visi šie vienkāršošanas pasākumi ir daļa no šīs konkurētspējas uzlabošanas. Un arī Dragi ziņojumā šis jautājums par vienkāršošanu, par administratīvā sloga samazināšanu parādās kā ļoti svarīgs.
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir paziņojis, ka Ukraina nebūšot Eiropas Savienībā vismaz nākamos 100 gadus. Kāda ir jūsu prognoze?
Pašreiz svarīgs jautājums ir, ka, pirmkārt, Ukrainai ir piešķirts kandidātvalsts statuss, ir uzsāktas sarunas, un lielā mērā šis Ukrainas dalības Eiropas Savienības jautājums ir arī kā viens no tādiem, kā lai saka, tādiem pamata punktiem vai pamata virzieniem arī visā šajā Ukrainas miera procesā. Jo tajā ir, protams, svarīgi gan pamiera, gan teritoriālie jautājumi, bet jautājums ir, kāda tad ir vidējā vai ilgāka termiņa perspektīvā Ukrainas nākotne. Un tas, ko mēs skaidri šajā miera procesā iezīmējam, ir, ka Ukrainas nākotne ir Eiropas Savienībā. Es pašreiz neņemtos minēt konkrētus termiņus, bet tā arī ir daļa no šī Ukrainas miera procesa.
Vai politisks lēmums uzņemt Ukrainu ar atvieglotiem noteikumiem, neprasot izpildīt visas dalības prasības, neradītu nākotnē problēmas Savienībai?
Tas, protams, arī būs jāsabalansē, jo jebkurai dalībvalstij vai kandidātvalstij ir jābūt gatavai dalībai Eiropas Savienībā, un tas noteiktas prasības uzliek.
Te gan jāsaka, ka no Ukrainas puses, pat neraugoties uz ļoti sarežģītajiem kara apstākļiem, ir ļoti labs progress saistībā ar reformām, kas ir nepieciešamas virzībai uz Eiropas Savienību.
Bet termiņus jūs neprognozēsiet?
Konkrētus termiņus es pašreiz neprognozēšu.
