Valdis Dombrovskis. LETA
Eiropas Komisijas ekonomikas un produktivitātes komisārs Valdis Dombrovskis strādā pie “reparāciju aizdevuma” projekta — Eiropā iesaldēto Krievijas aktīvu nodošanas Ukrainai. Viņš vēlētos, lai šie līdzekļi būtu pieejami Ukrainai jau nākamā gada sākumā.
Daudziem Eiropā ir iebildumi pret iesaldēto Krievijas centrālās bankas līdzekļu konfiscēšanu, tāpēc Komisija piedāvā mehānismu, kas ļautu tos izsniegt Ukrainai kā aizdevumu. Dombrovskis izskaidroja, kā tas strādātu.
Mūsu saruna notika 27. septembrī Jaunās Vienotības kongresa laikā konferenču centrā Fantadroms.
Komisija piedāvā novirzīt Ukrainai iesaldētos Krievijas centrālās bankas līdzekļus – dažādos avotos ir minēti no 140 līdz 170 miljardiem eiro, varbūt jūs varat precizēt –, aizstājot tos ar Eiropas Savienības garantētām bezprocentu aizņēmuma obligācijām, proti, nopirkt par šiem miljardiem obligācijas, lai tas neizskatās pēc konfiscēšanas. Pastāstiet, lūdzu, visiem saprotami, kā tieši tas notiktu.
Jā, labi, es izstāstīšu to kopējo mehānismu.
Tātad tas, pie kā mēs pašreiz Eiropas Komisijā strādājam, ir finansējuma pieejamība Ukrainai 2026. un 2027. gadā. Un tas konkrētais mehānisms, ko mēs piedāvājam, ir tā saucamais reparāciju aizdevums. Pamatideja ir tāda, ka mēs izsniedzam aizdevumu Ukrainai, kurai tas būs jāatmaksā tikai pēc tam, kad Krievija samaksās reparācijas. Un faktiski šos līdzekļus ņemam no tiem naudas līdzekļiem, kas ir uzkrājušies saistībā ar šiem, nu, kā saka, imobilizētajiem līdzekļiem – jo attiecībā uz tiem [Krievijas] centrālās bankas aktīviem nelieto terminu iesaldētie, tie nav “frozen”, tie ir “immobilized”. Tā ir tāda nianse.
Tātad attiecībā uz šiem imobilizētajiem aktīviem pamatdoma ir tāda: mēs nekonfiscējam šos aktīvus, Krievijas prasība attiecībā uz šiem aktīviem paliek spēkā, bet mēs paņemam naudas līdzekļus, kas ir uzkrājušies šo aktīvu imobilizācijas rezultātā, un šos naudas līdzekļus novirzām Ukrainas atbalstam.
Tātad teorētiskajā scenārijā, ja Krievija samaksā reparācijas, tad Ukraina atgriež mums šo aizdevumu, mēs atjaunojam šo naudas bilanci, un Krievija var saņemt savus aktīvus, šos naudas līdzekļus.
Tātad Krievija kādreiz varētu dabūt šo naudu atpakaļ?
Tāpēc es teicu – teorētiskajā scenārijā, ja Krievija samaksā reparācijas. Ja Krievija samaksā reparācijas Ukrainai, tādā gadījumā Ukraina mums šo aizdevumu atgriež, mēs atgriežam šo naudu, un Krievija var šos līdzekļus saņemt atpakaļ. Nu, tāda ir šī aizdevuma ideja.
Principā šāda konstrukcija risina vairākas problēmas. Pirmais, un to saka arī Starptautiskais Valūtas fonds, ir, ka Ukrainai, protams, ir pieaugošas problēmas vai riski saistībā ar parāda ilgtspēju. Tas tā kā saprotams. Tāpēc nav risinājums vienkārši tikai turpināt Ukrainai aizdot naudu tādā klasiskajā veidā. Ar šo reparāciju aizdevumu mēs šo problēmu risinām, jo Ukrainai šis parāds nav jāatmaksā, kamēr Krievija nemaksā reparācijas. Tā ka tas nerada kaut kādas jaunas parāda ilgtspējas problēmas Ukrainai.
Un šis risinājums tātad neparedz Krievijas aktīvu konfiskāciju. Jo par šo jautājumu, par Krievijas aktīvu konfiskāciju mums ir bijušas ļoti daudzas diskusijas Eiropas Savienībā, un jāsaka, ka esam ļoti tālu no vienprātības šajā jautājumā. Ir valstis, kas aktīvi iebilst pret konfiskāciju. Tāpēc šis risinājums ir tāds, kas šo konfiskāciju neparedz, bet tajā pašā laikā ļauj mums izmantot naudas līdzekļus, kas ir uzkrājušies saistībā ar šiem Krievijas aktīviem.
Un, piemēram, Vācija, kas ir viena no valstīm, kas iebilst pret konfiskāciju, ir publiski paziņojusi, ka šāda veida risinājumu ir gatava atbalstīt.
Bet bija arī priekšlikumi vienkārši atdot šo naudu Ukrainai kā daļu no nākamajām Krievijas reparācijām. Kāpēc Komisija palika pie aizdevuma risinājuma?
Nu, bet tas jau būtībā tieši šāda veida risinājums ir. Jo tas, ko mēs darām – mēs būtībā piešķiram šos līdzekļus Ukrainai, lai tā nauda Ukrainai jau tagad arī ir. Un, ja Krievija maksās reparācijas, tikai tad Ukrainai šie līdzekļi ir jāatmaksā. Kopējais efekts ir tieši tāds pats.
Un te jāsaka, ka jau arī iepriekš gan Eiropas Savienības līmenī, gan G7 līmenī ir pieņemti lēmumi, ka šiem Krievijas aktīviem ir jāpaliek imobilizētiem, kamēr Krievija nesamaksās reparācijas Ukrainai. Tas ir jau iepriekš lemts. Un faktiski ar šo mehānismu mēs nu atrodam praktisku veidu, kā šos līdzekļus jau tagad novirzīt Ukrainai, tieši tagad, kad Ukrainai tie ir ļoti nepieciešami.
Par to līdzekļu apjomu. Tas skaitlis – 170, 180 [miljardi], precīzi no galvas nezinu – ir naudas līdzekļu apjoms, kas pašreiz ir uzkrājies saistībā ar šiem Krievijas imobilizētajiem aktīviem.
Tātad pirmais, kas ir jāatceras, ir, ka mums jau tagad Ukrainai ir izsniegts tā saucamais ERA – angļu valodā Extraordinary Revenue Acceleration – aizdevums. Tas ir G7 aizdevums, kas izmanto naudas plūsmu, ko ģenerē šie Krievijas aktīvi. Un, ņemot vērā, ka šie līdzekļi Ukrainai jau ir aizdoti, arī no G7 partneriem, tad, protams, mums ir jāsaglabā tā aktīvu daļa, kas ir nepieciešama šī ERA aizdevuma apkalpošanai. Tas ir pirmais.
Kādas summas tur ir?
Tas aizdevums kopumā bija 50 miljardi dolāru, ap 45 miljardiem eiro.
Bet, ja runājam par konkrēto summu, cik tieši liels būs šis reparāciju aizdevums – summa vēl tiks precizēta.
Jo – kādā veidā tas notiek? Sākumā Starptautiskais Valūtas fonds nosaka Ukrainas finanšu nepieciešamību – cik tad Ukrainai reāli pietrūkst naudas. Un tad notiek sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem, kurš starptautiskais aizdevējs cik lielā mērā ir gatavs ieguldīt.
Skaidrs, ka Eiropas Savienībai būs jāiegulda, kā saka, lauvas tiesa šo līdzekļu. Bet paralēli mēs runājam arī ar citiem starptautiskajiem donoriem. Piemēram, Lielbritānija un Kanāda ir izrādījušas interesi arī izmantot līdzīgu mehānismu kā šis reparāciju aizdevums. Mēs arī diskutējām ar Japānu, vai viņi šādu risinājumu arī varētu virzīt. Paralēli skatāmies, ko tad Eiropas Savienības dalībvalstis un citas ir gatavas sniegt kā divpusēju palīdzību, cik liela būs paša Starptautiskā Valūtas fonda programma, cik daudz Pasaules Banka ir gatava sniegt.
Tas viss ir jāapkopo, un pašreiz pie tā notiek ļoti intensīvs darbs. Mums 1. oktobrī ir paredzēta nākamā G7 finanšu ministru videokonference par šiem jautājumiem. Nākammēnes Vašingtonā notiks Starptautiskā Valūtas fonda ikgadējā sanāksme, kurā arī diskutēsim par šiem jautājumiem. Tā ka tas ir jautājums, kas tuvāko nedēļu laikā risināsies, kad mēs arī varēsim jau sākt iezīmēt precīzas summas.
Jebkurā gadījumā mēs strādājam uz to, lai Ukrainai šie līdzekļi būtu pieejami nākošā gada pirmajā ceturksnī. Šogad Ukrainai līdzekļu pietiek, un mēs pat faktiski paātrinām savu līdzekļu izmaksu. Bijām sākotnēji plānojuši varbūt veidot kaut kādu buferi jau nākamajam gadam, bet, ņemot vērā, ka kara intensitāte ir ļoti augsta un finansiāla nepieciešamība Ukrainai ir liela, mēs faktiski to buferi uz nākamo gadu neveidosim, ļausim Ukrainai jau šogad visus tos līdzekļus, kas ir paredzēti, iztērēt.
Tie līdzekļi Ukrainai objektīvi ir nepieciešami. Nu, tad strādājam uz to, lai tas reparāciju aizdevums būtu pieejams nākamā gada pirmajā ceturksnī. Man tieši šonedēļ ir bijušas sarunas gan ar Ukrainas finanšu, gan ar aizsardzības ministru, kurās mēs visus šos jautājumus detalizēti esam pārrunājuši.
Krievijas naudu glabā depozitārijā Beļģijā, un Beļģijas premjerministrs piektdien teica, ka viņš nepiekrītot plānam aizdot šo naudu Ukrainai. Arī dažas citas valstis iebilst. Kā to var risināt?
Par visiem šiem jautājumiem, protams, vēl būs nopietnas diskusijas. Mums pirmā diskusija bija jau pagājušajā nedēļā Kopenhāgenā Eirogrupā (eirozonas finanšu un ekonomikas ministru grupā – red.) un neformālajā finanšu ministru sanāksmē, kur, jāsaka, vismaz no Beļģijas finanšu ministrijas puses tādi būtiski iebildumi neizskanēja.
Bet tas ir jautājums, kas ir svarīgs Beļģijai. Beļģijai principā kritiski svarīgais jautājums ir garantijas. Jo ir skaidrs, ka tā prasība ir pret Beļģijas finanšu institūciju, pamatā pret Euroclear. Un, protams, Beļģija negrib atrasties situācijā, kad šie naudas līdzekļi tiek paņemti, un tad, pieņemsim, ir kaut kāda Krievijas prasība kaut kādā starptautiskā tiesā vai tamlīdzīgi, vai kādi citi riski parādās, ka Beļģija ir pēkšņi eksponēta par visu šo summu. Tāpēc viņiem svarīgs jautājums ir, lai būtu Eiropas Savienības dalībvalstu garantijas, ka šī summa nepieciešamības gadījumā tiks atgriezta. Nu, ka finanšu risks nav tikai uz Beļģiju, bet tas ir uz visu Eiropas Savienību.
Principā tā prasība ir loģiska, un par to pašreiz notiek sarunas, un arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis saprot, ka tur var būt vai nu Eiropas Savienības dalībvalstu garantijas, vai kādi risinājumi, iesaistot arī Eiropas Savienības budžetu. Tie risinājumi pašreiz tiek precīzi tehniski izstrādāti. Tur varbūt valstīm viedokļi nedaudz atšķiras, kā būtu labāk vai pareizāk, bet pie visiem šiem jautājumiem mēs pašreiz strādājam.
Principā Beļģijai fundamentāli svarīgākais jautājums ir garantijas, un to mēs arī saprotam, un to arī visa šī reparāciju aizdevuma konstrukcija paredz, ka, protams, Beļģija nebūs vienīgā valsts, kas šo finanšu risku nesīs.
Kuras vēl valstis iebilst? Vācijas kanclers Mercs nupat ir pateicis, ka viņš atbalsta šo plānu.
Nu, tieši tā. Tāpēc es minēju, ka ir virkne valstu, kas iebilst pret šo līdzekļu konfiskāciju.
Bet kāpēc iebilst pret šo reparāciju aizdevuma mehānismu?
Pret šo mehānismu pirmās reakcijas ir bijušas, teiksim tā, piesardzīgi pozitīvas. Vācija tātad ir paziņojusi jau publiski, ka šādu mehānismu atbalsta.
Skaidrs, ka dalībvalstīm ir arī pietiekami daudz kaut kādu jautājumu, viņi vēlas visādas nianses saprast, bet ir gatavība konstruktīvi šajās sarunās iesaistīties. Tā ka es domāju, ka ir labas izredzes, ka tas mehānisms gala rezultātā arī gūs dalībvalstu atbalstu un tiks īstenots.
Turklāt nav jau arī tā, ka būtu kaut kādas acīmredzamas alternatīvas, kā vienkāršāk nodrošināt to finansējuma nepieciešamību, kas jebkurā gadījumā ir ļoti apjomīgs.
Bet vai lēmumam par to ir jābūt vienbalsīgam?
Skatoties, kādu konkrēto risinājumu izvēlas. Ja runājam par dalībvalstu garantijām, tad, protams, var parādīties jautājums, cik dalībvalstu garantijas. Ja runājam par risinājumiem, iesaistot Eiropas Savienības budžetu, tas, visticamāk, prasa vienprātību. Tā ka tas arī ir viens no faktoriem, kas tiek vērtēts visā šajā jautājumā.
Francijas prezidents Makrons pagājušonedēļ paziņoja, ka Krievijas centrālās bankas līdzekļu sagrābšana būtu starptautisko likumu pārkāpums un mazinātu globālo uzticēšanos Rietumvalstīm.
Jā, tieši tā. Tieši tāpēc tas mūsu risinājums neparedz ne šo līdzekļu konfiskāciju, ne šo līdzekļu, kā jūs teicāt, sagrābšanu, nu, angliskais termins ir “seizure”. Mūsu risinājums to neparedz.
Bet vai Francijai nav iebildumu arī pret šo jūsu piedāvāto risinājumu?
Līdz šim Francija tajās sarunās, kas ir bijušas, vismaz finanšu ministru līmenī ir konstruktīvi iesaistījusies.
Bet, nu, jā, skaidrs, ka ir tas punkts, ko es minēju pašā sākumā, ka nav vienprātības tos līdzekļus konfiscēt vai “sagrābt”. Un tieši tāpēc mēs esam atraduši risinājumu, kas ļauj izmantot šos līdzekļus saistībā ar Krievijas aktīviem bez šo aktīvu konfiskācijas.
Vai šo plānu apspriedīs trešdien neformālajā Eiropas Savienības saietā Kopenhāgenā? Un kad varētu būt lēmums virzīt šo plānu?
Es, protams, neveidoju tā samita dienaskārtību, bet domāju, ka, visticamāk, to apspriedīs ja ne formāli, tad neformāli.
Par lēmumu. Es nevaru iedot kādu konkrētu datumu, bet, nu, principā tam ir jāvirzās uz priekšu pietiekami strauji. Tas ir drīzāk nedēļu nekā mēnešu jautājums. Kā es minēju, principā tas laika rāmis, ko mēs paredzam, ir, ka šiem līdzekļiem būtu jābūt pieejamiem Ukrainai nākamā gada pirmajā ceturksnī.
Ir redzētas aplēses, ka līdz šim Ukrainas vajadzību finansēšanas proporcija esot bijusi apmēram 40% pašu ukraiņu, 30% eiropiešu un 30% amerikāņu līdzekļu. Cik vēl naudas būs jāpiemet eiropiešiem, lai kompensētu amerikāņu daļu, kuras vairs nebūs?
Es nezinu tos konkrētos skaitļus, jo ir tomēr arī citi starptautiskie aizdevēji, kas Ukrainai sniedz atbalstu. Tā pati Lielbritānija, Kanāda, starptautiskās finanšu institūcijas – Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka. Japāna ir sniegusi atbalstu.
Ir arī citas valstis varbūt mazākos apjomos, tāpat Austrālija un kas tur vēl ne, ir donoru saraksts arī ārpus Eiropas Savienības – Norvēģija ir sniegusi atbalstu, un tā tālāk. Tāpēc starptautisko donoru saraksts tomēr ir krietni garāks.
Skaidrs, ka Eiropas Savienība ir lielākais palīdzības sniedzējs, kopš kara sākuma ir sniegusi Ukrainai atbalstu 173 miljardu eiro apmērā. Tas ir milzīgs apjoms. Un, runājot arī par šo reparāciju aizdevumu un kopumā Ukrainas finansēšanu 2026. un 2027. gadā, kā jau es minēju iepriekš, skaidrs, ka lielākā daļa būs jāfinansē Eiropas Savienībai. Ar to mēs rēķināmies un varam daudz mazākā mērā rēķināties ar ASV atbalstu.
Vai Eiropas Savienība rēķinās arī ar Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumu Ukrainai palielināt nepieciešamā ārējā finansējuma apjoma prognozi līdz 2027. gadam no 38 līdz 65 miljardiem dolāru un attiecīgi lūgt jaunus aizņēmumus?
Tieši tāpēc mēs gatavojam šo reparāciju aizdevumu. Tas nosegs tās vajadzības.
Bet es tomēr vēlreiz gribu uzsvērt, ka Eiropas Savienība nebūs vienīgais starptautiskais donors. Būs pats Starptautiskais valūtas fonds, būs Pasaules Banka, būs citas G7 dalībvalstis, būs citas valstis, kas sniegs atbalstu. Tas parasti strādā tā, ka Starptautiskais Valūtas fonds nosaka šo finanšu nepieciešamību.
Jūs minējāt 65 miljardus dolāru. Man kaut kur galvā bija 60 miljardi, bet ir jāskatās, uz ko precīzi tur atsaucas, un varbūt tur kaut kādas nianses ir. Taču ir skaidrs, ka tā summa ir tajās robežās, un tas, starp citu, ir bez militārā atbalsta. Militārais atbalsts nāk papildus šai summai. Tātad, protams, mēs runājam par ļoti nopietnām atbalsta summām.
Un tā programma parasti strādā tā, ka tas ir Starptautiskais Valūtas fonds, kas nosaka šo finansējuma nepieciešamību, un to viņi ir darījuši arī ciešā sadarbībā ar Ukrainu. Tā ka visi tie skaitļi, kas tiek minēti, ir ar Ukrainu saskaņoti. Tad Starptautiskais valūtas fonds vērtē un nosaka, vai šī finanšu nepieciešamība ir nodrošināta, cik daudz dažādie starptautiskie donori ir gatavi sniegt atbalstu un kāda veida atbalstu. Tad Valūtas fonds nodrošina arī pats savu daļu. Nu, un tad tā programma tiek īstenota.
Jūs pieminējāt, ka tas ir bez militārā atbalsta. Precizējiet, lūdzu, kas tieši?
Tā finansējuma nepieciešamība, ko jūs minējāt nākamajiem diviem gadiem. Tie 60 – 65 miljardi dolāru – tas ir bez militārā atbalsta.
Un cik papildus būtu militārais atbalsts?
Nu, es tagad nepateikšu, taču tie jebkurā gadījumā arī ir desmitiem miljardu dolāru vai eiro.
Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena pirmdien apsolīja izveidot Palestīnas donoru grupu un veidot Gazas atjaunošanas instrumentu. Cik tas maksās un vai tas mazinās Ukrainai pieejamo līdzekļu apjomu?
Jāsaka tā: es strādāju ar Ukrainas finansēm, es nestrādāju ar Gazas finansēm. Man nav to skaitļu galvā. Bet Ukrainai pieejamo finansējumu tas nemazina.
Jo, teiksim, šis reparāciju aizdevums, kas tiek finansēts no šiem Krievijas aktīviem, jebkurā gadījumā var tikt novirzīts tikai Ukrainai. Tas, manuprāt, ir skaidrs. Ukrainai jau ir esoša Ukrainas atbalsta programma līdz 2027. gadam, un šīs programmas kopējais apjoms ir 50 miljardi eiro. Šī programma tiek tagad īstenota un tiks īstenota arī 2026. un 2027. gadā. Tā ka, ja mēs runājam par to finansējuma nepieciešamu, jāvērtē, cik būs no šīs Ukrainas programmas. Ukraina turpinās saņemt arī šos tā saucamos ERA aizdevumus G7 ietvaros, mēs savu ERA aizdevumu daļu Ukrainai izmaksāsim visu jau šogad, bet citi G7 partneri turpinās maksāt arī 2026. un 2027. gadā. Tā ka tur ir līdzekļi.
Un, sākot no 2028. gada, mēs Eiropas Komisijas priekšlikumā par nākamo daudzgadu budžetu esam iezīmējuši simt miljardu eiro Ukrainas atbalsta programmu. Nu, tas, ja runājam par šiem dažādiem finansējuma instrumentiem, ir tas, kur Eiropas Savienība ir tieši iesaistīta. Plus, protams, ir arī citu valstu divpusējās palīdzības programmas, ir arī pašu Eiropas Savienības dalībvalstu divpusējās palīdzības programmas, un tā tālāk.
Droši vien jāvaicā arī par šo līdzekļu izlietošanas uzraudzību. Zinām, ka Ukrainai ir problēmas ar korupciju, jūlijā bija skandāls ar valdības mēģinājumu pakļaut ģenerālprokuroram korupcijas apkarošanas iestādes. Kā Eiropas Savienība pārliecināsies, ka visi šie visi līdzekļi tiek izmantoti lietderīgi?
Jā, nu jāsaka, ka, ja runājam par Starptautiskā Valūtas fonda programmām Ukrainā, Eiropas Savienības makrofinansiālās palīdzības programmām Ukrainai, šajās programmās kā nosacījumi tradicionāli ir cīņa ar korupciju, laba pārvaldība, budžeta izlietojuma kontrole. Un lielā mērā visa pretkorupcijas institucionālā sistēma Ukrainā ir izveidota kontekstā ar šīm Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības finanšu palīdzības programmām.
Protams, ka mēs šiem jautājumiem turpinām sekot. Un arī, piemēram, runājot par šīm pretkorupcijas institūcijām, signāli arī no Eiropas Savienības puses bija pietiekami skaidri, ka tas var radīt problēmas ar to, vai tiks atzīts, ka nepieciešamie nosacījumi pretkorupcijas jomā, finanšu kontroles jomā ir izpildīti un vai tas tad nodrošina tālāko finansējumu Ukrainai. Un, kā mēs zinām, Ukraina ļoti ātri šos lēmumus pārskatīja. Tā ka, protams, šie jautājumi ir daļa no tā, kādā veidā šī finanšu palīdzība tiek sniegta.
Kovida laikos bija fonds vairāk nekā astoņsimt miljardu apmērā pandēmijas seku novēršanai un kompensēšanai. Vai līdzīgu fondu nevarētu veidot arī Ukrainas atbalstam ilgtermiņā?
Ukrainas atbalstam līdzīgs fonds, un turpat jāsaka, arī kaut kādas, teiksim, tās finanšu pārvaldības idejas ir tieši pārņemtas no šī Eiropas ekonomikas atveseļošanas un noturības instrumenta, kas ir tas pēc kovida fonds, ko jūs minējāt, ar kuru Latvijai, starp citu, ir jāpabeidz īstenot visi projekti līdz nākamā gada augustam – es arī šeit kongresā tikko par to runāju.
Es jau pieminēju šo Ukrainas atbalsta programmu, angliski tā saucas Ukraine facility – nu, tas ir tāda veida fonds. Tur pašreiz ir pieejami 50 miljardi eiro, kas tiek īstenoti, tajā skaitā daļa ir finanšu palīdzība, bet daļa jau ir ar tādu rekonstrukcijas ievirzi un ar ievirzi attiecībā uz tām reformām, kas ir nepieciešamas Ukrainas integrācijai Eiropas Savienībā.
Pašreiz mēs vēl neesam iezīmējuši nākamā daudzgadu budžeta periodā, kā precīzi tie simts miljardi eiro tiks novirzīti, taču var sagaidīt, ka tie arī tiks novirzīti ar šādu līdzīgu loģiku.
Eiropas Savienība gatavojot plānu, kā nogriezt Družba naftasvadu Ungārijai un Slovākijai. Pirmkārt, kā tas notiks, un, otrkārt, cik pamatotas, jūsuprāt, ir cerības, ka tas varētu pamudināt Trampu, kurš prasa, lai Eiropa nepērk Krievijas naftu, beidzot noteikt sankcijas Krievijai?
Attiecībā uz pirmo jautājumu – principā mums ir jau konceptuāli pieņemts lēmums Eiropas Savienības līmenī pilnībā virzīties prom no krievu fosilajiem energoresursiem. Un konkrēti 19. sankciju paketē ir paredzēta atteikšanās, aizliegums importēt krievu sašķidrināto gāzi. Un attiecībā uz naftu jau tagad principā ir noteikti stingri ierobežojumi. Sākumā bija pat īstenībā naftas embargo, tad mēs to pielāgojām G7 tā saucamajiem cenu griestiem, kurus mēs arī esam pazeminājuši.
Bet tajā laikā, kad par šiem jautājumiem tika lemts, Ungārija un Slovākija pieprasīja sev izņēmumu, ka viņiem ir nepieciešamas arī turpmāk šīs naftas piegādes pa šo Družba vadu, jo neesot pieejamas alternatīvas.
Te gan jāuzsver, ka tāpēc jau mēs drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā izveidojām tā saucamo REPowerEU programmu, kuras galvenais mērķis bija piešķirt valstīm papildus līdzekļus, lai tās varētu risināt savas energoatkarības problēmas no Krievijas, tajā skaitā Baltijas valstīm atsakoties no Krievijas gāzes. Bet, nu, redzam, ka diemžēl vismaz Ungārijā nekas praktiski šajā virzienā nav risināts, kaut arī principā alternatīvas piegādes ir pieejamas caur Horvātiju.
Viņi apgalvo, un Tramps nesen arī to atkārtoja, ka viņiem nav tiešas izejas uz jūru, tāpēc alternatīvas neesot.
Kā es teicu, principā alternatīvas piegādes caur Horvātiju ir iespējamas. Tur ir diskusijas par šo piegāžu cenām, kaut kādi šāda veida jautājumi.
Bet konceptuāli mēs jebkurā gadījumā virzāmies prom no arī Krievijas naftas, un attiecīgi tas skars arī Ungāriju un Slovākiju. Tur tiek meklēti arī kaut kādi īstermiņa risinājumi, varbūt pat kaut kādu tarifu uzlikšana uz šo Krievijas naftu, kas nāk pa Družba cauruļvadu.
Tā ka principā risinājumi šajā jomā tiek meklēti, un tas kopējais stratēģiskais uzstādījums ir skaidrs – mēs ejam prom no Krievijas fosilā kurināmā pilnībā.
Tātad Družbu ciet?
Gala rezultātā – jā. Es neesmu, protams, enerģētikas eksperts, tur kaut kādas nianses var būt, bet principā virziens ir tāds.
Nu, jā, ir drusku, protams, paradoksāla tā situācija, ka [Ungārijas premjerministrs Viktors] Orbāns uzskata sevi par tādu tuvāko Trampa sabiedroto, bet nevēlas īstenot saprātīgu politiku, ko arī prezidents Trams uzsver – atteikties no Krievijas naftas pirkšanas.
Pašlaik izskatās, ka viņam ir izdevies Trampam iestāstīt, ka Ungārijai neesot alternatīvas.
Kā es minēju, alternatīva principā caur Horvātiju ir pieejama. Un visām valstīm, ieskaitot Ungāriju, bija pieejami līdzekļi, lai meklētu alternatīvās piegādes un iespējas. Un galu galā arī Baltijas valstis ļoti lielā mērā bija atkarīgas no Krievijas dabasgāzes piegādēm, tomēr īsā laikā atrada alternatīvas un pašreiz ir pilnībā atteikušās no Krievijas dabasgāzes piegādēm.
Bet vai Eiropas Savienība joprojām rēķinās, ka Amerikas Savienotās Valstis varētu pievienoties sankcijām Krievijai?
Pašreiz tiešām notiek intensīvas sarunas, diskusijas G7 līmenī, arī divpusēji ar ASV. Tiešām strādājam pie tā, lai arī ASV lielākā mērā iesaistītos sankcijās pret Krieviju.
Vai ir cerības, ka iesaistīsies?
Jebkurā gadījumā šis dialogs ar ASV pašlaik notiek ļoti intensīvi. Tā ka konceptuāli no viņu puses ir interese pie šiem jautājumiem strādāt.
Nupat uzzinājām, ka varētu būt problēmas arī ar ieroču iepirkšanu, piemēram, amerikāņi negribot pārdot Tomahawk raķetes. Vai ir vēl kādas ieroču šķiras, kuras viņi atsakās pārdot, pat ja tas būtu izdevīgs bizness?
Nu, jāsaka, ka dažāda veida ierobežojumi attiecībā uz ieroču piegādēm, arī attiecībā uz to, kā konkrēti Ukraina drīkst izmantot šos ieročus, diemžēl bija arī Baidena laikos. Skaidrs, ka prezidenta Trampa pieeja ir citāda, viņi ir paziņojuši, ka militāru atbalstu Ukrainai nesniegs, bet ka pārdot ieročus principā ir gatavi.
Es tagad nepateikšu par konkrēto ieroču sistēmu un kādas tur ir konkrētās sarunas. Bet konceptuāli gatavība ieročus Ukrainai pārdot no ASV puses ir. Un principā arī tagad notiek konkrēti darījumi, kur Ukrainai šie ASV ieroči tiek piegādāti vai nu pa tiešo, vai arī iepērkot caur kādām citām valstīm. Arī šāda veida risinājumi ir. Teiksim, Vācija nesen paziņoja, ka viņi ir gatavi iepirkt priekš Ukrainas Patriot raķetes, un tamlīdzīgi.
Bet Taurus raķetes nedos?
Nu, tas jājautā Vācijas kancleram, to es jums nepateikšu. (Smejas)
Vakar notika desmit Eiropas Savienības valstu un Ukrainas sanāksme par “dronu mūri”. Ukraina ir gatava pievienoties šim projektam. Kā tas notiktu un kā to finansētu?
Šis projekts ir daļa no plašākā Austrumu sardzes projekta, lai nostiprinātu austrumu robežu. Lai nodrošinātu iespējas noteikt, kā saka, jebkādas kustības šīs robežas tuvumā. Un šī tā saucamā dronu siena ir, lai būtu arī dronu un citu objektu pārtveršanas iespējas, ja tie ieiet Eiropas Savienības un NATO gaisa telpā. Tā ir tā pamatbūtība. Un aizsardzības komisārs [Andrjus] Kubiļus kungs bija sasaucis sanāksmi ar visām iesaistītajām valstīm.
Pašreiz šis projekts vēl tiek izstrādāts, un mēs arī vērtējam, kādā veidā ar dažādām Eiropas Savienības finansējuma programmām šai konkrētajai iniciatīvai būs pieejams finansējums. Tā ka pie finansējuma daļas pašreiz tiek strādāts.
Un tieši tā – ideja ir šajā projektā jau no paša sākuma iesaistīt Ukrainu, jo Ukraina pašreiz ir vienīgā valsts, kurai ir nepieciešamās zināšanas un pieredze modernajā dronu karā. Nu, vēl ir Krievija, bet Krievija ir otrā frontes pusē.
Vai arī šajā sienā būs Ungārijas caurums?
Nē, šajā gadījumā mēs runājam par austrumu robežu. Valstis, kas robežojas ar Krieviju, un tradicionāli tiek pieminēta arī Rumānija un Bulgārija. Te ir runa par austrumu robežu un, kā saka, Melnās jūras robežu, jo tur arī, protams, ir zināmas problēmas, un ir bijuši, piemēram, gadījumi, kad Krievijas droni ieiet Rumānijas gaisa telpā.
Latvijai būs pieejami 5,6 miljardi no SAFE programmas. Kādi konkrēti Latvijas projekti jau ir piedāvāti vai kādus Latvija taisās piedāvāt?
Tas ir labs jautājums Latvijas valdībai.
No Eiropas Komisijas puses mēs esam pašreiz izveidojuši 150 miljardu eiro lielu Eiropas līmeņa aizdevuma programmu, kur dalībvalstīm ir iespēja pieteikties un piesaistīt aizdevumus uz izdevīgiem nosacījumiem aizsardzības spēju stiprināšanai. 19 dalībvalstis ir pieteikušās, un visi 150 miljardi eiro ir indikatīvi šīm dalībvalstīm iezīmēti, Latvijai, kā jūs minējāt, 5,6 miljardi eiro.
Bet tagad dalībvalstīm līdz novembra beigām ir jāsagatavo konkrēti aizsardzības investīciju plāni, kur tad ir jāiezīmē, kādā veidā dalībvalstis plāno šos līdzekļus izmantot. Tā ka šajā brīdī Eiropas Komisijā tādas detalizētas informācijas par dalībvalstu plāniem nav, dalībvalstis vēl tikai gatavo šos plānus.