Daudzi studē, bet tautsaimniecības kvalitāte no tā neuzlabojas
Nesen ārpus Rīgas paņēmu stopotāju, jaunu vīrieti, kurš brauca uz laukiem palīdzēt tēvam ar sienu un malku. Izrādījās, ka viņš ir students, bet no viņa stāstītā ir ko mācīties.
Pēdējos gados daudz runāts, ka Latvijai vajag vairāk inženieru un citu tehniskajās zinātnēs izglītotu cilvēku, un mans ceļabiedrs bija šim aicinājumam sekojis. Nespēdams iestāties politologos, viņš izvēlējies ļoti eksaktu, ar moderno elektroniku saistītu specialitāti lielā valsts augstskolā, turklāt iekļuva «budžetniekos». (Konkrēto fakultāti nenosaukšu, jo pēdējā pusgada notikumi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē parāda, ka pat ētikas profesoriem nav sveša atriebības kāre.)
Par studijās iegūtajām zināšanām viņš bija ļoti zemās domās. Lai gan viņš spējot nokārtot pārbaudes darbus un eksāmenus, viņš nejūt, ka šo specialitāti tiešām ir apguvis. Ļoti maz iznākot praktisku darbu, bet esot daudz dažādu virtuālu nodarbību datorā, kuru jēgu viņš īsti nesaprotot. Ja viņam pašam par šīm studijām būtu jāmaksā, viņš to noteikti nedarītu. Bet, kā viņš teica, - ja valsts ir tik bagāta, ka var maksāt, lai viņš iegūtu diplomu, tad kāpēc no tādas iespējas atteikties?
