Sankcijas, ne paziņojumi, var iegrožot Krievijas un Baltkrievijas valdnieku rīcību
Mūsu austrumu kaimiņvalstu autoritārajiem vadoņiem šonedēļ ir bezalternatīvu izvēļu laiks. Alekseja Navaļnija atgriešanās un tūlītēja apcietināšana Krievijā grauj Putina režīma izlikšanos, ka tas ir vienkārši īpašs demokrātijas modelis, kurā, kaut ierobežota, ir tomēr gan likuma vara, gan politiska opozīcija. Bet Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) lēmums nerīkot pasaules čempionātu Minskā atņem Lukašenko režīmam arī neformālas starptautiskas leģitimitātes šķitumu.
Navaļnija lēmums atgriezties bija smags trieciens Kremlim pirmām kārtām tāpēc, ka liedza autoritāras varas spēka demonstrēšanai tik svarīgo iespēju ietekmēt notikumus. Putins nekontrolē šo situāciju. Spēles noteikumus viņam pēkšņi diktē Navaļnijs, kuru Krievijas valdnieks līdz šim bija mēģinājis iztēlot par tik nenozīmīgu, ka nebija vērts pat pieminēt viņa vārdu. Kad neizdevās augustā nogalināt Navaļniju, Kremlis mēģināja radīt iespaidu, ka viņš ir pilnīgi nesvarīgs arī tāpēc, ka, ja būtu izlemts viņu nogalināt, tad tas būtu izdarīts. 17. decembrī Putins smīnēdams ironizēja: «Kāpēc viņš būtu jāindē? Kam viņš ir vajadzīgs? Ja būtu gribējuši, būtu noveduši līdz galam.»
