Māsu posteņa monitorā var sekot palātās izvietotajām novērošanas kamerām. Uz 5. palātu tikko pārvests Juris no intensīvās terapijas. Foto – Reinis Hofmanis.
Dienā, kad uzzinājām melnāko pandēmijas laika statistiku — 64 vīrusa nogalinātie vienā diennaktī —, Gaiļezera slimnīcas ārsti atļāva Ir vairākas stundas klātienē skatīt Covid-19 nodaļas saspringto ikdienu
Palātā pie pacienta Jura (32) mūs ielaiž tikai uz piecām minūtēm. Jaunais vīrietis ir piekritis sarunai, bet ārste brīdina, ka viņam ir grūti runāt — kā pasaka pāris teikumus, tā krītas skābekļa saturācija asinīs, lai gan īpaša iekārta nemitīgi piegādā viņam skābekli.
Kad Juri 14. oktobrī hospitalizēja, vīruss viņam bija sabojājis divas trešdaļas plaušu. «Vai esmu vakcinēts? Nē. Mums darbā plānoja to organizēt, bet es nolūzu mazliet ātrāk,» viņš saka, gulēdams palātas gultā pie loga. Tikai pirms 20 minūtēm pārvests no intensīvās terapijas uz šo palātu, jo viņa stāvoklis pēc divām slimnīcā pavadītām nedēļām ir uzlabojies.
Taču Juris joprojām nevar dzīvot bez papildu skābekļa. Vīrieša degunā ir ievietota caurulīte, bet blakus gultai šalc augstas plūsmas iekārta, ko mediķi dēvē par highflow. Tā Jura plaušās ik minūti iepumpē 60 litrus skābekļa. Salīdzinājumam — parasti pieaudzis cilvēks minūtē ieelpo aptuveni septiņus litrus gaisa, kurā tikai piektdaļa ir skābeklis. Pacients izskatās novārdzis, viņam ir sausa āda un sasprēgājušas lūpas. Pēc pieredzētā vīrietis skaidri zina, ka grib vakcinēties. «Vēlreiz es šādu piedzīvojumu negribu. Nē, tas galīgi nav jautri,» viņš atzīst.
Juris nezina, kur inficējies, jo daudz laika pavadot mājās. «Sākās ar to, ka ļoti sāpēja acis. Tas bija pirmdien. Otrdien drausmīgi sāpēja mugura — bija tāda sajūta, ka kāds būtu naglas sadzinis. Es pat nevarēju atrast, kā var apgulties, lai nav tik mokoši. Trešdien palika vieglāk. Bet ar ceturtdienu kā aizgāja katru vakaru 39 grādi, tā nelaida vaļā vispār,» Juris stāsta, cīnoties ar klepu. Tomēr tās nebija vienīgās mokošā vīrusa izpausmes.
Ātro palīdzību viņš sauca divas reizes — pirmoreiz 12. oktobrī. «Es biju izsaucis brigādi uz mājām, jo man bija pulss pāri 120. Tā katru dienu, visu laiku 120, 125.» Ar sirdi un skābekļa saturāciju asinīs viss bijis kārtībā, tāpēc mediķi atstājuši Juri ārstēties mājās. Taču pēc divām dienām viņš brigādi saucis vēlreiz, jo vairākas dienas nepārgāja arī vemšana. «Es nevarēju ne zāles, ne ūdeni, neko vispār,» viņš atminas. Kad mediķi veica izmeklējumus un paklausījās plaušas, bija aizdomas par pneimoniju. «Atveda uz slimnīcu, uztaisīja datortomogrāfiju — divas trešdaļas plaušu jau bojātas. Tas ir burtiski divu dienu jautājums,» par vīrusa straujo dabu brīdina Juris. Īsās sarunas laikā viņš klepo arvien spēcīgāk un ilgāk. Šī ir fiziski grūtākā intervija arī manā žurnālistes mūžā — ietuntulēta spectērpā, ar cieši pieguļošu respiratoru un aizsargbrillēm uz sejas esmu spiesta gandrīz kliegt, lai pacients mani sadzirdētu cauri skābekļa ierīces radītajam troksnim.
«Vecums neko īpaši nemaina — šī slimība ir diezgan apņēmīga, lai tev kaut ko atņemtu. Man liekas, mēs to nenovērtējam — ka tev atņem vienu no tādām saprotamām pamata lietām kā spēja elpot. Tagad jau es varu elpot, jo dakteri man ir uzlikuši ļoti labus aparātus. Ja man tos noņems, es nevarēšu pat uz tualeti aiziet, jo būs aizdusa, būs grūti. Tā sāc redzēt un saprast, cik tādas pamatlietas patiesībā ir svarīgas,» saka Juris. Oficiālajā statistikā, ko slimnīcas apkopo katru dienu, viņš skaitās pacients ar vidēji smagu slimības gaitu.
Kad viņš varētu atgriezties mājās? «Es nezinu. Cik esam runājuši ar dakteri — kad sākšu pats elpot bez skābekļa palīdzības. Šodien tas viennozīmīgi vēl nav. Es domāju, ka arī ne šonedēļ. Tas ir baigi atkarīgs no tā, kā atjaunošanās process ies,» saka Juris. Kad pēc vairākām dienām sazinos ar nodaļas vadītāju, viņa pastāsta — Juris joprojām ir slimnīcā, otrdien pirmo reizi mēģinājis elpot bez highflow aparāta un iztikt ar mazākām papildu skābekļa devām.
