Mūsu valsts veidošanā ikviena cilvēka devums bija, ir un būs svarīgs
Šovasar laukos iznāca lasīt Krišjāņa Barona paša atmiņas un ģimenes locekļu atmiņas par viņu. Tās lasīdama, pēkšņi aptvēru, ka līdz šim manā atmiņā trūka kāda ķēdes posma. It kā zināju, ka Barons nodzīvojis līdz 1923.gadam, tātad pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Tomēr stiprāk atmiņā bija iespiedusies viņa saistība ar jaunlatviešiem un šķietami tik tālo deviņpadsmito gadsimtu. Jaunlatviešu kustība un Latvijas valsts pirmsākumi likās viena no otras gana tālas vēstures parādības, pat ja viena mērķa savstarpēji saistītas.
Taču Barona vedeklas Līnas Baronas atmiņās, cita starpā, izlasīju arī par Latvijas brīvības cīņu laiku un Bermonta uzbrukuma Rīgai. 1919.gada rudenī Barons, kurš tolaik mita pie dēla ģimenes Rīgas centrā, turpinājis savas garās ikdienas pastaigas, neraugoties uz kara apstākļiem un lādiņu apdraudējumu. «Gadījās, ka viņa prombūtnes laikā notika apšaudīšanās, bet viņš pārnāca arvienu sveiks, pārnesdams ziņas un novērojumus. Reiz tēvs pat bija nostaigājis līdz Daugavas krastiem pie semināra, redzējis ierakumus un sarunājies ar tēvijas aizstāvjiem,» atceras Līna Barona.
