Putins 9. maijā par uzvaru runāja tikai pagātnes formā
Tanki un raķetes rībina Sarkanā laukuma bruģi. Ierindā saslēgti kareivji maršē, augsti cilājot stulmu zābakus. Tribīnē parādās Krievijas Federācijas prezidents, bruņoto spēku virspavēlnieks Putins un paziņo...
Šī teikuma turpinājums jau labu laiku nodarbināja daudzu prātus. Kad Krievijas ofensīva pie Kijevas atdūrās pret ukraiņu prasmīgās varonības mūri un nespēja izrauties no pašu krievu brutālās nekompetences dubļiem, gandrīz visiem kara vērotājiem un analītiķiem likās skaidrs, ka Putinam tomēr līdz režīma svarīgākajiem ideoloģiskajiem svētkiem — 9. maijam — būs nepieciešams tautai pasniegt kādu īstu vai izdomātu uzvaru, lai apliecinātu Krievijas diženumu un spēku.
Taču uzbrukums Donbasā buksēja, Mariupoles «nacisti» nepadevās, un ukraiņi sāka lēnu, bet efektīvu operāciju, lai atstumtu krievus no Harkivas. Sāka rasties jaunas hipotēzes. Pa Sarkano laukumu dzīs ukraiņu karagūstekņus, kā pēc Otrā pasaules kara notika ar vāciešiem. Krievijas prezidents izmantos svētku pacēlumu, lai formāli pieteiktu karu Ukrainai vai lai anektētu Donbasu, vai, kā minēja Lielbritānijas aizsardzības ministrs, izsludinātu vispārējo mobilizāciju, vai lai sakāpinātu pret ASV un NATO vērsto retoriku un vēl skaidrāk piedraudētu ar kodolieročiem.
