Var atgādināt Āboltiņai, ka Saeimu atlaida nevis Zatlers, bet gan tauta
Politiķu lēmumiem mēdz būt nopietnas un tālejošas sekas, kuras pēc tam nevar mainīt ar skaidrošanos, ka bija gribēts citādi. Tāpēc par viņu rīcības motīviem jāspriež pēc tās rezultātiem. Taču vismaz Saeimas priekšsēdētajai Solvitai Āboltiņai un vismaz par prezidenta Valda Zatlera rīkojumu nr.2 acīmredzot šķiet, ka ir otrādi - rezultāts neesot labs, «ja parādās, ka nav ticamības tiem lēmumiem, kāpēc viņi tiek pieņemti».
Āboltiņas uzstājīgi stāstītajā par Zatlera pagājušā gada 28.maija rīkojumu ierosināt Saeimas atlaišanu dominē tieši viņa rīcības motīvu vērtējums. It kā šā rīkojuma rezultātu varētu uzskatīt vai nu par labu, vai nu par sliktu atkarībā no tā, ko pērn ap šo laiku savā nodabā domāja Zatlers. Vai atkarībā no tā, ko Āboltiņa vai kāds cits, arī Zatlers pats, pašlaik domā par viņa tolaik domāto.
