Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska sagaidīšana Rīgas pilī 11. janvārī. Foto — Gatis Rozenfelds.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis sāk smagu nākamo kara gadu, sakot Baltijas draugiem paldies par ticību uzvarai
Zelenskis kavējas. Nepilnu sešu stundu vizītes grafiks Rīgā ir blīvs, turklāt prezidents no Tallinas ielido ar novēlošanos. Žurnālisti jau labu laiku dīžājas saliekamo krēslu rindās, videokameras ir gatavībā, bet elegantais bīdermeijera sēdeklis zāles vidū stāv vientulīgi tukšs. Nupat restaurētā plašā Rīgas pils kapela, ko izgaismo jaudīgi prožektori, man atgādina filmēšanas laukumu. Patiesībā tā arī ir. Tieša saruna ar Baltijas mediju pārstāvjiem Rīgā ir labi pārdomāts pēdējais akords Ukrainas prezidenta vizītē, kurā viņš uzrunājis tautu Viļņā un parlamentu Tallinā.
Kad Zelenskis enerģiskā gaitā ienāk, viņa nelielais, trenētais stāvs skaidri izceļas uz 500 gadus veco balto velvju fona — zaļpelēkās formas vietā šoreiz ģērbies viscaur melnā. Varbūt arī tāpēc nopietnā seja šķiet drūma. Tomēr nē, drīzāk tā ir koncentrēšanās, jo tiešraide ir sākusies, un Zelenskis zina savu lomu. Viņš šobrīd ir ēterā daudzos interneta un televīzijas kanālos, viņš ir vēsturē.
