Hāgas tiesa izdod Putina aresta orderi. Vai valdības namā sēdēs Putina draugs?
Nīderlande ir īpatnēja valsts. 16. un 17. gadsimtā citur apspiestas reliģiskas minoritātes tur varēja rast patvērumu. Vēl salīdzinoši nesen tā bija vienīgā rietumvalsts, kurā publiskās vietās — slavenajās «kafejnīcās» — varēja lietot marihuānu un nesatraukties par nonākšanu tiesas priekšā. Zināmās aprindās divriteni uzskata par progresīvā hipsterisma Trojas zirgu, kas pa labiem nodomiem bruģētu veloceliņu ved mūs uz klimatneitralitātes elli, bet nīderlandieši jau gadu desmitiem ir pārliecināti riteņbraucēji — Amsterdamā ir trīs reizes vairāk ričuku nekā autiņu.
Tas viss rada iespaidu par Nīderlandi kā liberālisma citadeli, taču tā gluži nav. Labējais populisms šajā valstī ir bijis spēcīgs politisks faktors jau kopš 21. gadsimta sākuma, kad 2002. gada vēlēšanās partija ar nosaukumu Pima Fortujna liste ieguva otro vietu ar 17% balsu — līdz tam brīdim labākais rezultāts, kādu Nīderlandē jelkad bija sasniegusi partija savās pirmajās parlamenta vēlēšanās. Listes līderi nošāva kreisais radikālis neilgi pirms vēlēšanām, tā pēc tam izjuka, tomēr tās norādīto ceļu turpina galēji labējā Gērta Vildersa Brīvības partija (PVV), kura 22. novembrī notikušajās vēlēšanās pārsteidza pilnīgi visus, tajā skaitā partijas līderi, un ieguva pirmo vietu ar 23,6% balsu un 37 no 150 vietām parlamentā.
