Ilustrācija — Kārlis Dovnorovičs.
Interneta adrešu melnajos sarakstos iekļūt nav grūti, kā nesen pārliecinājās tūkstošiem klientu Latvijā. Daudz grūtāk ir no tiem izkļūt, vēl grūtāk - pierādīt savu nevainību. Jo īpaši, ja presē parādās sensacionālas ziņas par Latviju kā mēstuļu jeb spama lielvalsti
Internetā nav visaptverošu kārtības uzraudzības institūciju. Tieši šāds necentralizēts iekārtojums internetam pārsteidzoši īsā laikā ir ļāvis attīstīties par to, kas tas ir - miljoni pasaules iedzīvotāju strādā, izklaidējas, sazinās cits ar citu, jā, var teikt, ka pat dzīvo šajā virtuālajā pasaulē. Taču interneta uzbūves šķietamajā anarhismā, kur likumus diktē vienīgi elektroniskās saziņas protokoli un tehnoloģiski risinājumi, ir savi trūkumi - par to iznāk pārliecināties brīžos, kad arī virtuālajā pasaulē rodas nepieciešamība novilkt robežu starp atļauto un aizliegto, labo un ļauno. Par to, cik tas var būt sarežģīti, jūnija sākumā varēja pārliecināties arī liels skaits interneta lietotāju no Latvijas - viņu elektroniskā pasta vēstules vairs nenonāca pie adresātiem. Elektroniskā pasta serveru adreses bija iekļautas starptautiskā interneta ļaundaru melnajā sarakstā, un daudzi ārvalstu serveri šos sūtījumus «uzskatīja» par mēstulēm. Kāpēc tā notika un kā atkal neuzkāpt uz grābekļa nākotnē?
