«Galvenais, protams, ir izbaudīt lidojumu, bet standarts ir Aglonas bazilika, daudzi grib redzēt Kristus Karaļa kalnu, citi — savu dzimto māju. Ir bijis, ka grib te zemes nopirkt, saka — aizlidosim, paskatīsimies!» stāsta viens no Latvijas mazo lidmašīnu pilotiem Visvaldis Kursītis.
Ja Aglonas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svinību nedēļā būs labi laikapstākļi, debesīs varēs redzēt divvietīgu, sarkanbaltu lidmašīnu. Svētceļnieku un tūristu vidū vienmēr atrodas interesenti, kas, atlīdzinot par degvielu pilotam Visvaldim Kursītim, vēlas pavērot Latgales ainavu. «Citreiz pat baznīcas pārstāvji lūdz, lai pārlidotu un situāciju piefiksētu. Pēdējo gadu bildēs redzams, cik mašīnu ir stāvlaukumos, vai satiksme ir noregulēta. Arī 15. datumā, kad ir galvenais dievkalpojums un beigu procesija, no augšas nobildējam,» stāsta 63 gadus vecais Visvaldis.
20 gadus bijis Aglonas arodvidusskolas direktors, sapni par aviāciju auklējis no bērnības. Jauneklis no Rožupes, kas atrodas starp Preiļiem un Līvāniem, lidmašīnas pasažiera krēslā pirmoreiz iekārtojās tikai 70. gadu sākumā, kad mācījās Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Padomju laikos bija An-2, tā sauktie kukuruzņiki, kas nosēdās uz lauka. No Rēzeknes, Daugavpils un pat no Preiļiem varēja lidot uz Rīgu. 10-12 sēdvietas, biļete tikai nedaudz dārgāka nekā autobusam. Pirku biļeti, lidoju pāri mātes mājām... Nesapratu, kāpēc visiem dod tādas papīra turziņas,» Visvaldis iesmejas.
