2017_09_02_iz_lasa_dreja_s_pie_daugavas_29.05.-12.00.jpg
Izdodot dzejnieces Ineses Zanderes ceturto dzejoļu krājumu «lielajiem», apgāds Neputns to pavadīja ar dzejnieces ceļa vārdiem: Putna miegā ir «atrašanās pusmiegā starp bijušo vai, precīzāk, starp sajūtu par bijušo, kas it kā nemaz nav piedzīvots, tikai iztēlots vai smelts tekstos, un t.s. reālo». Tomēr skumjas par laiku, kas bijis, un laiku, kura nebūs, dzejoļos ir tik reālas, ka sajūtamas kā elpa, bet nāve ir tikpat pašsaprotama un klātesoša kā dzīve.
Kopš iepriekšējā dzejoļu krājuma pieaugušajiem Melnās čūskas maiznīca pagājuši 11 gadi. Kādēļ tāda pauze?
Grāmatas vispār taisa no valodas un laika, ir jānodzīvo tas, kas jānodzīvo. Bet upē, piemēram, ir dažādas straumes un atstraumes, ūdens virsma skrien pa vējam, reizēm pavisam pret straumi vai kaut kādiem maziem, šķērsiem vilnīšiem. Nekādu paužu tur nav. Un nevar sadalīt bērnu grāmatās, pieaugušo grāmatās, libretos, rakstos, rediģēšanā, tas tiešām būtu kā mēģināt nošķirt ūdeni no ūdens.
