Inguna Daukste-Silasproģe. Foto — Ieva Salmane
Lai saglabātu latviešu intelektuālo spēku, Latvijas Centrālā padome Otrā pasaules kara izskaņā organizēja bēgļu laivas, kurās literāti, zinātnieki, mākslinieki pārcēlās uz Zviedriju. Kādas pašizpausmes iespējas latviešu intelektuāļiem bija emigrācijā — to pētījusi literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe
Otrā pasaules kara izskaņā Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salna, sadarbojoties ar zviedru un amerikāņu slepenajiem dienestiem, organizēja nelegālus latviešu bēgļu braucienus pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. 4559 — tik daudz cilvēku reģistrēti Zviedru—latviešu palīdzības komitejas bēgļu sarakstos. Tas ir daudz mazāk, nekā bija bēgļu nometnēs Vācijā, kur nonāca vairāk nekā 100 tūkstoši latviešu.
Taču laivas uz Zviedriju palīdzēja organizēt Latvijas Centrālā padome, un tās aktīvisti mērķtiecīgi gādāja, lai otrpus Baltijas jūrai nokļūtu latviešu zinātnieki, mākslinieki, literāti. Bīstamajā jūras ceļā bija devušies literāti Kārlis Skalbe, Jānis Grīns, Mārtiņš Zīverts, Lija Kronberga, Ingrīda Vīksna, Fricis Dziesma, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Andrejs Johansons, zinātnieki Kārlis Straubergs, Arnolds Aizsilnieks, Kārlis Draviņš un Velta Rūķe-Draviņa, mākslinieks Niklāvs Strunke, dziedātājs Mariss Vētra, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes sieva un bērni, padomes aktīviste Valentīne Lasmane, otrā Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēls Pauls.
