«Man ar visām situācijām ir jātiek galā, nevaru atļauties kļūt emocionāla,» saka čekas represētās ģimenes atvase Signe Irbe. «Opaps ir spītīgs, tētis ir spītīgs, es arī esmu ļoti spītīga. Domāju, tas ir no vecvectēva Kārļa Irbes. Esmu pārmantojusi taisnprātību, kuras dēļ viņu izsūtīja.»
Tā esot bijusi parasta darba intervija. Mākslas vēstures studente Signe, pagājušā gada pavasarī iegūstot darbu Rīga 2014 projektā Izstaigā Stūra māju, nav varējusi lepoties ar gida pieredzi, bet angļu valoda viņai ir laba. Novērtēta arī motivētība. 23 gadus vecajai rīdziniecei, kas tikko sākusi otro sezonu atkal atvērtajā čekas ēkā, vēsturnieku materiāli par šīs organizācijas darbu nav tikai literatūra. «Es šeit nonācu ģimenes dēļ. Tūristi prasa, vai arī manu tuvinieku vidū bija represētie, reizēm pati par to ieminos. Tas stāstu padara ticamāku.» Vairāk nekā gadu čekas pagrabos pavadīja viņas vecvectēvs Kārlis Irbe.
Pirmā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Kārļa Irbes brāļa dēls ar tādu pašu vārdu un uzvārdu bija Saeimas un Rīgas domes deputāts, baznīcas prāvests, mācītājs Sarkandaugavā, Svētās Trīsvienības baznīcā. 1944.gadā izceļojušais arhibīskaps Teodors Grīnbergs nozīmēja Kārli Irbi par sava amata pienākumu izpildītāju, 1946.gadā Irbe tika arestēts. «Padomju varai nesanāca pierunāt viņu sadarboties, un 1947.gada martā viņu uz 10 gadiem deportēja uz gulagu. Pārējos ģimenes locekļus - sievu ar abiem puikām - izsūtīja 1949.gadā. Manam vectēvam Jānim Kārlim Irbem tad bija 14 gadu. Izsūtījums izjauca dzīvi, viņš neieguva izglītību, jo kā vecākais dēls uzņēmās rūpes par ģimeni. Visi satikās pēc septiņiem gadiem, kad vecvectēvu atbrīvoja. Kārļa Irbes atmiņu grāmatā Ceļā uz svētību. Mana dzīve par Stūra māju nekas nav teikts. Laikam viņš baidījās runāt, lai nevar atkal piešūt kādu lietu.»
