Astrīda Kairiša (1941—2021) paliek Latvijas teātra vēsturē kā talants, kas savienoja laikus, tradīcijas un pretišķības
Aktieris ir profesija, kas prasa apzināti sašķelt sevi, atrast sevī citu, kuram tad piešķirt patiesāku un koncentrētāku dzīvi par to, kas pašam notiek ārpus skatuves. Izcili aktieri — un Astrīda Kairiša bija no spožākajām starp izcilībām — spēj savā «patiesākajā dzīvē» iemiesot kādu laikabiedriem ļoti svarīgu tēlu. Astrīda Kairiša pilnīgi noteikti to spēja.
Laiki un pretējības
Divi šobrīd Latvijas teātrim ļoti nozīmīgi režisori divās Raiņa lugās Astrīdai Kairišai uzticēja kļūt par laika tiltu. Viņa bija Laika vecis Viestura Kairiša inscenējumā Uguns un nakts (2015), bet Elmāra Seņkova uzvedumā Pūt, vējiņi! (2018) — pārlaiku Zane. Kairišas Laika vecis — tūrists smagos gājēja zābakos un ar mugursomu plecos — lūkojās pārmaiņus spogulī kā portālā uz mūžību un skatītāju zālē, runājot Raiņa vārdus par sapņu gariem, kam nav miera, jo «nepabeigtas senās cīņas / uzvara nau gūta». Likās ārkārtīgi svarīgi, ko Laika vecis saredz tajā spogulī, vai aiz viņa sejas tur esam saskatāmi arī mēs — citā dimensijā. Kad pavisam nesenējā izrādē Pūt, vējiņi! pārlaicīgā Zane, sakritusies, bet skaista joprojām, iznāca, lai vestu tautām pretī Agneses Cīrules jauno mātesmeitu, tas bija maģisks brīdis, kurā modās neprātīga cerība — viņa zina, viņa pateiks priekšā pareizo rīcību, un beigas būs laimīgas.
