Lai darinātu seno Durbes un Piltenes kokļu kopijas, bija nepieciešami resni ozola zari. Piemērotu koku atrašanā tika iesaistīta sabiedrība. Piltenes kokle darināta no kāda dižozola zara, kas sen nokritis Talsu pusē, stāsta kokļu meistars Rihards Valters. Foto no personīgā arhīva.
K
okles skaņas Rihards Valters iemīlēja, klausoties vīru folkloras kopas Vilki mūziku. Toreiz viņš nezināja, kā izskatās pats instruments. Vidusskolas gados, kad iepazinās ar savu nākamo sievu, kura darbojās folkloras kopā, kādā pasākumā ieraudzīja kokli. Un nolēma, ka grib ne tikai iemācīties spēlēt, bet arī uztaisīt kokli, lai tiktu pie sava instrumenta.
2010. gadā Druvienā Rihards meistara Māra Jansona vadītā kokļu darināšanas nometnē izveidoja savu pirmo kokli. Tagad jau gandrīz 10 gadus kokļu būve ir viņa ikdienas darbs.
Pirmās kokles skanējums Rihardam īsti negāja pie sirds. «Kad biju uztaisījis trešo kokli, jutos gana apmierināts. Ilgi un aizrautīgi spēlēju.» Paziņas sāka interesēties, un paralēli darbam galdniecībā vakaros Rihards veidoja kokles arī citiem. «Jāuztaisa 100 kokles un pašam jāiemācās puslīdz labi spēlēt, lai būtu tautas piešķirtā titula «kokļu meistars» cienīgs.» Jāuzkrāj pieredze, lai atpazītu laba instrumenta skanējumu. «Tāpat kā iemācoties braukt — tikai ar gadiem krātu pieredzi būsi pārliecināts par savām autovadītāja prasmēm un pareizā auto izvēli.» Instruments, ko pats šodien spēlē, gatavots 2019. gadā. Sen pēc pirmā simta.
