«Ar realitāti nepietiek, to vajag pārradīt, vajag par to reflektēt,» saka Linda Gabarajeva, izjūtot piederību dzīvei un dzejai. Foto — Kristaps Kalns.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Ar Lindu Gabarajevu sarunājas Ingmāra Balode
Linda Gabarajeva ir dzejniece, kas raksta arī esejas un stāstus, atdzejo no angļu valodas. Šovasar iznācis debijas krājums Apļi, un drīzumā gaidāma dzejas grāmata bērniem Kosmoss ir virs bēniņiem.
Dzejnieci Lindu Gabarajevu satieku saulainā septembra pēcpusdienā šā gada Dzejas dienu izskaņā. Līdz ar Lindu nopriecājos par viņas ienākšanu literatūras norisēs — šogad izdevniecībā Neputns iznācis viņas dzejoļu krājums Apļi, kas nominēts gan Domuzīmes Dzejas balvai, gan Dzejas dienu balvai.
Tev ir bagātīga izglītības pieredze: sporta izglītība, māksla, darbs ar bērniem… Kā tu attapies dzejā?
Man šķiet, ka tas bija viena cilvēka dēļ, un tā ir Maira Asare. Ja nebūtu viņu satikusi, es laikam pat neiedomātos par dzeju kā kaut ko tādu, kas mani vispār varētu interesēt. Tovasar, vidusskolas beigās, biju nolikusi nost lielo sirdslietu — skriešanu. Līdz tam es ticēju, ka sports, skriešana būs tas, ko darīšu. Bet vienā brīdī uznāca liela krīze, un sapratu, ka tas tomēr nebūs mans ceļš. Kāds draugs ieminējās par literatūras pulciņu Ventspilī. Es tur aizgāju, domādama, ka mēs runāsim par grāmatām, nevienu brīdi neienāca prātā, ka mums liks kaut ko rakstīt. Bet Maira, kas šīs sanākšanas vadīja, tomēr reizēm lika rakstīt. Es rakstīju, bet tā skolnieciski. Viņa — tāda gudra, stilīga — reizē bija un nebija skolotāja. Viņa bija citāds pieaugušais nekā pārējie. Lielākā nozīme bija nevis tam, ka viņa lika rakstīt vingrinājumus, bet gan uzsvaram uz lasīšanu. Viņa deva lasīt dzeju, nesa kaudzēm jaunāko grāmatu, atdzejojumu, visa kā. Es līdz tam lasīju daudz, bet tikai prozu. Tas bija 2009.—2010. gads, kad iznāca Kārļa Vērdiņa grāmata, tikko bija iznācis tavs, Agneses Krivades, Henrika Eliasa Zēgnera krājums… Visi tie rakstnieki, kuri tolaik viesojās Ventspils Rakstnieku mājā (tur notika mūsu nodarbības), radīja pilnīgi brīnumainu priekšstatu — nevis ar to, ka viņi (Inga Ābele, Andra Manfelde, citi) būtu zvaigznes, bet gan tieši ar to, ka arī viņi bija citādi pieaugušie, ka viņi neko netēlo, ir tādi tieši un paši. Vienīgie normālie pieaugušie.
