Vērmanes dārzs ir viena no vietām, kur Ņina 18 gadus vāc ziedojumus zupas virtuvei. Vīrieši ziedojot vairāk nekā sievietes.
Šī ir Ņinas pirmā intervija, viņa ir uztraukusies. Blociņā pierakstījusi, ko vēlas pateikt
Indiešu veģetārajā kafejnīcā Barona ielā, kur tiekamies, Ņina paņēmusi līdzi grāmatu Bhagavad Gīta. Tās ir Krišnas garīgās sarunas. Tieši šo grāmatu pirms 18 gadiem viņai iedeva draudzene. Izlasītais uzrunāja. Tolaik Ņina strādāja tirdzniecībā, viņai ir augstākā izglītība uzņēmējdarbībā un ekonomikā. «Uzzinājis, ka esmu pievienojusies garīgai kustībai, tēvs domāja, ka man pieklātos darīt ko labāku. Mani karjera neinteresēja, un, šķiet, es karjeru arī ne. Tas, kas ar mani notika, ir liktenis,» Ņina apgaroti pasmaida. Šajā darbā viņa varot sabiedrībai dot vairāk nekā iepriekšējā.
Candrakanti ir Ņinas garīgais vārds. Savu darbavietu viņa dēvē par templi. Tā ir žēlsirdības misija Dzīvības ēdiens, kur Ņinas pirmais darbs bija pavāre. Kolēģi ieteica pamēģināt vākt ziedojumus, jo padodoties kontakts ar cilvēkiem. «Mani vienmēr saistījusi ideja palīdzēt citiem. Zupas virtuve jau nav tikai žēlsirdība un cilvēku pabarošana, tā ir arī filozofija.» Ziedojot cilvēks kļūstot maigāks un laimīgāks. Spēja palīdzēt liecina par garīgo attīstības līmeni. «Ko iztērēji pats, tas iztērēts uz mūžīgiem laikiem, taču tas, ar ko dalījies, nāks atpakaļ. Dodot cilvēks atbrīvo vietu, lai pēcāk saņemtu.»
