Ādolfs Šapiro. Foto — Ieva Salmane.
Pēc vairāk nekā 30 gadiem Rīgā atkal strādā režisors Ādolfs Šapiro. Izgājis cauri pārbaudījumiem ar varu, slavu un nodevību. Šonedēļ viņam aprit 85 gadi
Ādolfs Šapiro ierakstījis būtisku nodaļu Latvijas teātra vēsturē un kultūras kanonā. 23 gadu vecumā ieradies Rīgā pēc Harkivas teātra institūta absolvēšanas, viņš pēc diviem gadiem kļuva par Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātra galveno režisoru. Kāds vēstures joks: jaunatnes teātri, kurus padomju valsts izveidoja nākotnes cilvēku ideoloģiskai programmēšanai, kļuva par nozīmīgām garīgās brīvības teritorijām. Un Rīgas Jaunatnes teātris bija, iespējams, pati brīvākā no tām.
Ādolfs Šapiro turpināja to, ko pirms viņa bija sācis režisors Pāvels Homskis, un pagājušā gadsimta 70.—80. gados Jaunatnes teātris bija radoši spožākais un brīvdomīgākais teātris Latvijā. Šapiro uzaicināja strādāt Pēteri Pētersonu, kad viņu padzina no Dailes teātra, un tapa leģenda — Aleksandra Čaka dzejas izrāde Spēlē, spēlmani! (1972). Šapiro pilnīgi jaunā gaismā atklāja Gunāra Priedes dramaturģiju, un izrādē Centrifūga (1985) pirmo reizi tieši runāja par deportācijām.
