Edgars (Alberts Vecmanis) un Kristīne (Zanda Mankopa) izrādē Purva bridējs(-i).
Daugavpils teātra iestudējums Purva bridējs(-i) kāpj pāri laikam un žogiem
Dodoties uz Daugavpili kultūru sasmelties, noteikti ir vērts izpētīt ne tikai Rotko centrā paredzētās izstādes, bet arī to, kas skatāms teātrī. Tā vadītāja Oļega Šapošņikova vairāku gadu sūrais darbs nes vērtīgus augļus - teātris piedāvā interesantas izrādes, kas nozīmīgas visas Latvijas kontekstā, un jaunus, intriģējošus aktierus.
Vēl pirms jaunā režisora Jura Joneļa iestudētās izrādes Purva bridējs(-i) sākuma Vešeriene, neuzkrītošās drēbēs tērpta glīta sieviete (Kristīne Veinšteina), piedāvā skatītājiem virs apaviem uzvilkt zilas slimnīcas maisiņčības. Ar tām vajadzēs tikt pāri baltajam spēles laukumam. Kā tādi klīnikas apmeklētāji mēs sasēžamies balkona foajē, kas savā nevainojamā spodrībā patiešām nedaudz atgādina operāciju zāli ar trim gareniem gaismas ķermeņiem. Tas, kas novietots pašā dibenplānā virs flīzēta «strautiņa», iededzies vēsta «Mazgātava», tur ir Vešerienes telpa. Pie loga ir uzraksts «Maskava» - tā, saprotams, sauc Alaines krogu. Tuvāk skatītājiem guleniski novietots gaismas stabs «Ave Maria», pie tā visi nāk izšķirošos brīžos. Pēdējam priekšā var aizvilkt spožu zelta folijas aizkaru, atdalot Akmentiņa dzīves vietu. Telpa, ko radījis režisors ar savu radošo komandu - dramaturģi Agnesi Rutkēviču, scenogrāfu Krišjāni Elviku, kostīmmākslinieci Mariju Ulmani -, ir vēsa un sterila, bet attiecības, kas tajā tiek preparētas, ir karstas un bīstamas kā augstsprieguma vadi.
