Andrejs Gusačenko. Foto — Edmunds Brencis.
Pētot krievu emigrantu darbošanos Latvijā starpkaru periodā, vēsturnieks Andrejs Gusačenko pievērš uzmanību daudzām maz zināmām tēmām: par krieviem, kas Latvijā cīnījās Neatkarības karā, padomju spiegiem un dubultaģentiem Rīgā, par krievu un latviešu kultūru mijiedarbību
Andreja Gusačenko vārds plašākai sabiedrībai kļuva zināms marta sākumā, kad Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņam piešķīra titulu Gada vēsturnieks. Tādā veidā vēsturnieki pauduši atzinību Gusačenko darbam — pētījumiem par krievu pretboļševiku kustību Latvijā starpkaru periodā.
Satikts intervijai pie Māras dīķa, viņš vispirms īsi pastāsta par sevi — ģimene no Krievijas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā 1984. gadā, kad Andrejam bija divi gadi. Pragmatisku apsvērumu dēļ iestājies Jūras akadēmijas Rīgas Jūrskolā, pabeidzis to, pēc tam ieguvis bakalaura grādu ekonomikā, un līdz pat šai dienai viņa maizes darbs ir saistīts ar biznesu. Taču pirms gadiem sešiem nolēmis pievērsties vēsturei. Pašlaik Gusačenko ir arī Latvijas Universitātes vēstures institūta zinātniskais asistents un profesora Ērika Jēkabsona vadībā raksta disertāciju Krievu pretboļševiku kustība 1920.—1940. gadā. Jāatzīst, ka neko par to nezinu, un Gusačenko Latvijas vēsturē atšķir lappuses, kurās krāšņi aprakstāmi aizraujoši notikumi.
