Rolands Kalniņš. Foto — Ieva Salmane.
Kinorežisors Rolands Kalniņš nosvinējis savu 99. dzimšanas dienu un dzīvo pēc trim paša izvēlētiem principiem — nečīkstēt, nevainot savās problēmās citus un baudīt saldu gruzīnu sarkanvīnu
Par savu simtgadi es nedomāju, bet tos 99 gan gribēju sagaidīt. Pat nezinu, kāpēc — vienkārši skaists cipars, mierīgi pavēsta Rolands Kalniņš, saliedams glāzēs tik tumšu sarkanvīnu kā pūķa asinis. «Man tuvākie ir gruzīnu pussaldie sarkanvīni. Neko citu nedzeru, nekādus frančus un itāļus!» viņš turpina.
Uzmetu vilšanās pilnu skatienu savam ciemakukulim — itāļu sarkanvīnam. Pirms doties pie leģendārā režisora, esmu ilgi stāvējusi pie vīnu plaukta, izvēloties īsto. Nespēdama izšķirties, pieķēros intelekta izskaitļotai domai, ka Kalniņa kungam īpaši tuvs ir itāļu klasiskais kino. Ak, ar dzērienu esmu aizšāvusi garām! Taču mūsu brīnišķīgo sarunu tas nesamaitā.
