Rihards Zaļupe. Foto — Reinis Hofmanis
Komponists Rihards Zaļupe (41) dzīvo ar pārliecību, ka teātra un kino mūzikai mākslīgais intelekts palīdzēs, nevis atņems darbu
Zaļupes tumšpelēkajā studijā pie sienas parādījies jauns plakāts — kaķītis no animācijas filmas Straume. Komponists to silti uzlūko un vēlas runāt par mieru, savstarpējo sapratni, ko pats iemācījies ar meditāciju un gribētu redzēt Latvijā vairāk. Tā sanācis, ka Zaļupes jaunākie darbi saistīti tieši ar šīm tēmām: Ginta Zilbaloža un Zaļupes kopīgi radītā mūzika Straumei tiek cildināta pasaules kinofestivālos, vēl pagājušonedēļ — Otavas Starptautiskajā animācijas festivālā Kanādā. Filmu Latvija pieteikusi ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars starptautisko filmu kategorijā.
Kopš festivāla LNSO Vasarnīca augustā skatītājiem ir iespēja novērtēt Zaļupes, Nacionālā simfoniskā orķestra, aktiera Andra Keiša un Rīgas 1. pamatskolas — attīstības centra ritma grupas veidoto koncertuzvedumu Japānas pasaka. Savukārt Nacionālajā teātrī tapusi izrāde Cilvēki laivās par mazas tautas centieniem izdzīvot — arī šai režisores Ineses Mičules izrādei Zaļupe rakstījis mūziku. Pie komponēšanas savulaik populārais sitaminstrumentālists nonāca, uzdrošinādamies sekot savai iekšējai balsij, kas teica — ir vērts mēģināt!
Vai bija atšķirīgi no citām reizēm veidot mūziku kinodarbam, kurā neskan valoda? Esat komponējis jau vismaz 30 filmām.
Tas noteikti ir katra komponista sapnis — rakstīt mūziku filmai, kur tā ir viens no galvenajiem varoņiem. Man ir bijuši arī citi projekti, kuros mūzikai ir liela nozīme, bet Straume ir citāds stāsts — ar mūziku tiek pateikts ļoti daudz. Tas bija izaicinājums, bet visi cilvēki, kuri dara sirdsdarbu, gaida izaicinājumus. Citādi nav interesanti.
Es pazinu Ginta Zilbaloža iepriekšējo filmu Projām, tai viņš pats bija rakstījis mūziku. Arī Straumei viņš to darīja pats, bet vēlējās palīdzību arī no manis. Mēs strādājām 50:50! Šis man bija pirmais pilna apjoma darbs kopā ar citu komponistu. Ļoti labi sapasēja gan mērķi, gan stilistiskā valoda. Daudzās partitūrās bija marimba. Man studijā ir marimba, un varēju to iespēlēt.
Interesanti, ka filmas skaņu celiņu Gints bija uzrakstījis minimālistisku. Ritmisku. Man uzreiz gribējās paturēt viņa iepriekšējās filmas Projām meditatīvo noskaņu. Mēs sastrādājāmies, nekāvāmies par to, kurš rakstīs galveno tēmu un kurš — blakustēmu. Gintam ir tāda īpašība, ka viņš spēj saprasties. Ieklausīties. Dod iespēju kolēģiem izpausties.
Kā var uztaustīt to, kas sabiedrību uzrunās un aizkustinās?
Mana pieredze rāda, ka to var panākt ar eksperimentēšanu. Piemēram, kinomūzikas granda Ennio Morikones laikā režisoram bija daudz vairāk jāpaļaujas uz komponistu. Nebija mūsdienu tehnoloģiju. Tagad sēžu savā studijā un režisoram varu piedāvāt noklausīties iespējamo muzikālo risinājumu ļoti labā kvalitātē — tā, ka uzreiz ir skaidrs, vai mūzika strādās. Agrāk komponists spēlēja motīvu ar klavierēm un stāstīja režisoram: šeit būs vijoles, bet šeit — sitaminstrumenti. Finansiālu iemeslu dēļ mūsdienās dabūt orķestri ierakstam ir grūti. Protams, laiki mainās, ir daudz elektronisku iespēju, kas tehniski palīdz.
Straumei pilnu orķestri nevajadzēja, bija pieticīgāka pieeja, vai ne?
Pirmais, ko teicu sadarbojoties: gribu stīgu orķestri! Tas mums brīnišķīgi izdevās — uzaicinājām Sinfonietta Rīga mūziķus, lielo papildināto stīgu sastāvu ar 30 vijolēm un Normundu Šnē pie skaņu pults.
Bija arī pūšaminstrumenti. Varējām ierakstīt digitāli, bet filmā mūzikai ir tik liela nozīme, ka vajag orķestri. Milzīgs paldies producentam Matīsam Kažam, kurš noreaģēja un teica: OK, meklējam naudu! Bez dzīva orķestra filmas skanējums nebūtu uz pusi tik saturīgs.
Vai mākslīgais intelekts filmu mūzikas profesionāļiem neatņems darbu?
Filmu mūzikas pasaule pēdējos desmit gados ir ļoti mainījusies. Pat pirms mākslīgā intelekta ēras! Ir muzikālās bankas, kurās mūziķi iespēlējuši dažādus instrumentus, un es kā komponists šīs skaņas varu izmantot.
Arī Latvijā pirms pāris gadiem kopā ar vācu kompāniju izveidojām Pētera Vaska Strings Sample Library, to iespēlēja Sinfonietta Riga. Tas ir tā, ka šeit, studijā, [uz elektronikas] nospiežu akordu, un man skan stīgu orķestris. Tādā veidā jau pirms mākslīgā intelekta bija iespējams simulēt dzīvu skaņu. Kas nav iespējams? Katrā partijā simulēt unikālu emocionālo komponenti. Jebkurš mūziķis, kurš atnāk uz ierakstu vai mēģinājumu, tajā mirklī jūtas noteiktā veidā un to visu ieliek savā spēlē. Emociju kopumu, kas veidojas konkrētā brīdī no dažādiem mūziķiem, nekad nespēsim simulēt.
Vai es baidos no mākslīgā intelekta? Galīgi ne! Es to reizēm arī izmantoju. Tas ir brīnišķīgs palīgs. Pašlaik Holivudā par mākslīgā intelekta izmantojumu ļoti diskutē. Nav skaidrs, kas notiks ar autortiesībām. Neviens producents nevēlas, lai pēc 300 miljonu dārgas lielbudžeta filmas iznākšanas zvana jurists — jūsu filmā skan Zaļupes fragments no tādas un tādas simfonijas, no ieraksta viņa YouTube kanālā. No otras puses, skatoties, kā mākslīgais intelekts veido dziesmas ar visiem vārdiem…
Kā ir?
Izcili! Nesen Intars Busulis man rādīja: viņš bija izdomājis kādu dziesmu, pateicis, par ko tā ir, un mākslīgais intelekts radījis pārsteidzoši labu tekstu. Arī ansamblis un izpildījums — vari salikt balsis no dažādiem izpildītājiem. Pat profesionāli mūziķi nepateiktu, ka nav bijis dzīva ieraksta studijā.
Šovasar iesaistījāties Nacionālā simfoniskā orķestra koncertuzvedumā Japāņu pasaka. Sākumā varbūt šķita, ka tas ir sociāls projekts, kurā spēlē bērni ar attīstības traucējumiem. Tomēr skatītāji stāsta, ka izdevies brīnišķīgs mākslas darbs.
Jā, ideja nāca no orķestra. Taču ar sitaminstrumentu ansambli [no Rīgas 1. pamatskolas — attīstības centra] jau biju sadarbojies fondā Nāc līdzās! Ziemassvētkos bija pirmā reize. Toreiz nopriecājos, cik forši viņi spēlē. Kad nonāc šajā vidē, pie cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, runā ar viņiem, saproti, ka emocijas ir tik patiesas. Neviens neko neslēpj. Koncertā Japāņu pasaka kāds skatītājs skaļi nožāvājās. Viņam kļuva garlaicīgi, un viņš tā izdarīja. Mēs esam pieraduši slēpt savas emocijas, sociālajos tīklos uzsvērt, cik perfekti un veiksmīgi esam, bet kas notiek, kad «kameras izslēgtas»? Patiesuma brīži ir ļoti vajadzīgi.
Man ļoti patīk japāņu pasakas, tās ir mistiskas un dīvainas. Tāpēc uzreiz šai iecerei teicu «jā». Par latviešu pasakām man kā komponistam būtu grūti rakstīt. Varbūt bērnības trauma? Varbūt zemapziņas līmenī nejūtos latvietis? Mūsu pasakas ir par nabagiem un ķēniņiem, par zaķi un vilku.
Caur tēliem tiek risinātas varas hierarhijas problēmas, un jums tas netīk?
Jā, tas laikam nav man. Reiz ar sievu nolēmām mūsu meitai Emīlijai palasīt Džūkstes pasakas. Tādas šausmas, uzreiz kādam pārgriež kaklu! Taču japāņu pasaku mistērija mani uzrunā. Pirmizrādē izraudājos. Tās nebija skumju asaras, bet laimes. Koncertā skatītāji cēlās kājās un aplaudēja. Redzēju, ko bērni un skolotāji tajā brīdī izjūt. Viņi bija priecīgi. Novērtēti. Šiem koncertiem būtu jānotiek visā Latvijā, jo bērni spēj tik daudz dot. Varbūt kāds domāja, ka šie īpašie bērni — pļum, pļum, pļum! — kaut ko pasitīs, bet viņi reāli spēlē kopā ar profesionāliem mūziķiem, un sanāk brīnišķīgi.
Es domāju, ka stāsts jau nav tikai par attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas ir stāsts par attiecībām cilvēkiem ar cilvēkiem mūsu sabiedrībā. Kā mēs attiecamies pret otru? Pret dabu. Pret dzīvniekiem. Pret to, kas atšķiras no mums pašiem. Šeit varbūt labi pieminēt Nacionālā teātra izrādi Cilvēki laivās, kam arī rakstīju mūziku. Izrāde ir tieši par to: cik daudz drosmes vajag, lai nevis sēdētu stūrī, bet saņemtos, visu uzlabotu. Manuprāt, Ineses Mičules izrāde ir iespēja latviešiem paraudzīties uz sevi no malas.
Jums jāizstāsta, kā no izpildītājmākslinieka kļuvāt par komponistu. Tas noteikti bija nopietns lēmums, pagrieziens pavisam citā virzienā.
Es uzticējos savai sirdsbalsij. Domāju, ka daudziem tā ir: iekšēji zini, kas jādara, bet bailes attur. Cilvēki baidās mainīt ierasto — ja nu neizdodas? Kā es izdzīvošu? Tāpēc es savam mērķim pietuvojos lēnām, pat desmit gadu garumā. Varu teikt milzīgu paldies kovidam. Tajā laikā strādāju Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. No orķestra aizgāju pirmajā kovida gadā, un visi uz mani skatījās kā jukušu. Bet man bija iekšējā pārliecība, ka jāliek uzsvars uz mūzikas rakstīšanu.
Šogad vairs nestrādāju arī Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur pasniedzu 18 gadus. Kādu brīdi spēlēšanu vēlējos pavisam atmest, bet sapratu, ka tomēr gribu spēlēt. Jautājums — ko? Es turpinu spēlēt: kopā ar domubiedriem esmu izveidojis meditāciju kanālu YouTube — Tea of Bhakti. Tas man šķiet kaut kas jēgpilns, kam gribu veltīt savu laiku, zināšanas par apstāšanos. Neskriešanu. Sevis sajušanu. Mēs ierakstām meditatīvu mūziku katru nedēļu, un to var klausīties šajā kanālā. Es to daru, lai nevis «dabūtu piķi», bet tāpēc, ka man ir interesanti.
Kurā brīdī sākāt domāt par iekšējo mieru?
Kad sāku rakstīt lielās kompozīcijas ar milzīgām partijām. Tās jākārto katram instrumentam un balsij, tas galīgi nebija radoši. Tolaik man nebija iespējas šo tehnisko darbu palūgt izdarīt kādam citam. Tās bija stundas drausmīgi apnicīga darba. Vienīgais, kā varēju to paveikt: klausoties meditācijas kanālu mūziku YouTube. Tā varēju stundām darboties ar partitūrām.
Tad vēl kāds notikums: diriģents Jānis Ozols pateica, ka, viņaprāt, man vispiemērotākā ir lēnā mūzika. Man bija daudz ātras, sarežģītas mūzikas, bet lēnām gāju arī pretējā virzienā. Piemēram, mana diska Ziemas atmosfēras mūzikas valoda ir meditatīva.
Studijā kā instrumentu sāku izmantot balsi, un tas man pavēra jaunas iespējas. Nu jau ikdienā rakstu melodijas ar savu balsi.
Kāpēc jūs piesaistīja «meditācijas lietas»?
Es kādreiz biju cilvēks, kurš nevarēja nosēdēt mierā pat minūti. Visu laiku kājas darbojās, es pat nerunāju par domām. Sāku lasīt par meditāciju, tās dažādajiem veidiem. Izmēģināju. Tagad rītos meditēju 50 minūtes. Tad rakstu mūziku.
Vai pastāv iespēja, ka jūs noalgo Holivudā?
Iespēju mehānismi mainās visu laiku. Esmu dzirdējis, ka pirms kovida, ja gribēji rakstīt lielajām filmām, bija jādzīvo Losandželosā vai Londonā. Pirms desmit gadiem aktīvi par to domāju, bet tikšanās ar komponistu Viljamu Goldšteinu to mainīja. Vaicāju, vai viņš var dot man rekomendāciju. Viņš uzklausīja, ko mūzikā esmu izdarījis — tieši pēc divām nedēļām bija jānotiek manas simfonijas Namejs pirmatskaņojumam ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, daudz rakstīju arī teātriem, sāku arī filmām. Viņš visu noklausījās un teica: nebrauc uz Ameriku! Turpini dzīvot un strādāt savā valstī! Sapņo par to, ko gribi sasniegt, un tas piepildīsies!
Latvijā mēs esam ļoti privileģēti. Kā komponisti varam justies brīnišķīgi. Vari būt 1. kursa students Mūzikas akadēmijā un jau komponēt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra bērnu programmai. Nezinu, kam jānotiek, lai tādas iespējas būtu Losan-dželosā!
Manuprāt, jo augstāku latiņu uzliec, jo labāki būs rezultāti. Ja arī lielo mērķi nesasniegsi, sasniegsi pietiekami daudz.
Kā klājas jūsu dzīvesbiedrei Sondrai? Viņa bija viena no drosmīgajiem cilvēkiem, kura pēc vēža diagnozes par to atklāti runāja, iedrošināja citus un pat panāca, ka ir uzlabojumi onkoloģijas finansēšanā.
Sondrai viss ir labi. Mēs [pēc notikušā] noteikti citādi raugāmies uz dzīvi. Svarīgi ir novērtēt mirkli, kurā dzīvo šeit un tagad. Visi kaut kad nomirsim, zaudēsim fizisko veidolu. Par to nez kāpēc sabiedrībā baidās runāt. Manuprāt, jāpleš vaļā šī tēma — kas mēs esam un kāpēc esam uz Zemes.
Ģimenē priecājamies par katru dienu, ko varam pavadīt kopā. Jo nekad nezini, kas paredzēts tālāk. Zemie kritieni palīdz tikt nākamajā attīstības posmā — vismaz ir iespēja tā paskatīties uz notikušo. Jautājums — cik daudz spēka, drosmes, vēlmes pašiem ir tajā nākamajā līmenī nonākt?
5 dziesmas, ko Zaļupe dzied savai septiņgadniecei Emīlijai
Dziesma Friends Forever no animācijas filmas Spirit Riding Free. Šis ir mūsu jaunākais hits, ko abi dziedam mašīnā. Viņai ļoti patīk zirgi.
Vēl viena dziesma no filmas Spirit Riding Free — Meizijas Stellas dziedātā Riding Free.
Maika Vitla You Are My Sunshine. Dziedu meitai pirms gulētiešanas. Mammai ir cita šīs dziesmiņas aranžija.
Rihards Zaļupe, Ieva Kerēvica, dziesma Mēs uzkāpām kalniņā. Patīk kopā ar meitu ik pa laikam to uzdziedāt.
Idīnes Menzelas dziesma Let It Go no animācijas filmas Frozen. Kad to ar meitu dziedam, parasti spēlēju klavieres.
CV
Dzimis 1983. gada 21. aprīlī Talsos
Studējis sitaminstrumentu spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Edgara Saksona. Vēlāk arī Vācijā, Ķelnē, pie profesora Karlosa Tarhas
2011. gadā ieguvis JVLMA maģistra grādu kompozīcijā pie profesora Jura Karlsona
Kā sitaminstrumentālists spēlējis plašā amplitūdā, no klasiskās mūzikas līdz džezam un rokam
Izdevis 10 mūzikas diskus
Vairāk nekā 30 kinofilmu mūzikas autors
Komponējis mūziku vairāk nekā 10 teātra izrādēm
Vairākkārt par mūziku nominēts Spēlmaņu nakts balvai, nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps, ko ieguvis 2019. gadā par filmu 1906
Ir daudzkārtējs gada ierakstu balvas Zelta mikrofons laureāts
