Matīss (pa kreisi) un Reinis. Ezera skaņu skatītāju skaita augošā tendence viņus nebiedē — pieci tūkstoši pērn bijuši tikpat mierīgi kā pirmie divdesmit 2012. gadā. Turklāt lielais cilvēku skaits rada sirreālu atmosfēru.
Pirms pieciem gadiem brāļi Matīss (24) un Reinis Spailes (27) nolēma rīkot koncertu ezerā, pie kura uzauguši. Lai būtu vēl neparastāk, sākuma laiks tika nozīmēts piecos rītā. Tā jau piekto gadu vasaras beigās Kāla ezeru pieskandina Ezera skaņas
Dzestrs un ļoti agrs augusta rīts. Nedroši sēžos laivā. Apkārt piķa tumsa. Dzirdami tikai airu šļaksti, čuksti un skaņas, kuru avots vēl nav izprotams - vai tās nāk no dabas, vai ir daļa no pasākuma. Līdz ar ausmu ieraugu, ka esmu liela ezera vidū, kas pilns sagurušu, bet svētlaimīgi smaidošu laivinieku. Koncerts sākas.
Tādas ir manas atmiņas par Ezera skaņām pērn. Bet - ko atceras abi pasākuma iniciatori, jaunie režisori Matīss un Reinis? «Tas bija ostas gads,» teic Reinis. Katra gada pasākumam ir savs apzīmējums - otrais bijis «mediju gads», kad interesi sākuši izrādīt nacionālie mediji, bet trešais - «scenogrāfijas», kad pasākums gandrīz nenotika.
