Foto — Rūta Kalmuka, F64
Neesmu oriģināls - pirms 65.dzimšanas dienas komponists Pēteris Vasks stāsta, ka dara darbu, ko mīl, ir devis kukuli ārstam un nekad nav smēķējis zāli
Atkal Pēteris Vasks brauca ar 27.trolejbusu. Es arī. Nolēmu iepazīties, lai Ziepniekkalna nomāktībā man būtu, ar ko sveicināties. Komponistam šī ideja patika. Viņš izrādīja dzīvu interesi par manu muzikālo gaumi. Ak, vai, es arī esot no tiem, kuri ar mūziku saprot tikai dziedamo mūziku?! Tas esot tik raksturīgi latviešiem, kuru izpratne par mūziku vēsturiski veidojusies ar tautasdziesmām, ar Dziesmusvētkiem. Simfoniskajai, kur nu vēl kamermūzikai diemžēl neesot tādu tradīciju.
Atzinos Vaskam, ka ar nedziedamās mūzikas apmeklējumiem man švaki: Saxophonia, Lists Vestarda Šimkus izpildījumā, Petrausku un Riharda Zaļupes Gija Kančeli. Par visu vislabāk man patīk rokfestivāli. To padzirdējis, Vasks sāka manu redzesloku paplašināt. Uzdāvināja savu disku. Aicināja janvārī uz viņa Credo pirmatskaņojumu Lielajā ģildē. Tas bija pacilājošs skaņdarbs. Sapratu, ka Vasku daudz vieglāk ir klausīties, nekā dziedāt viņa kora dziesmas.
