Padomju laikā Elma Zadiņa no ekskursijas Igaunijā atveda kamas miltus. «Nopirku, sajaucu ar kefīru un uzreiz sajutu bērnības garšu. Tas pats kurzemnieku pūtelis! Kad sākās brīvvalsts laiks, teicu: jādabū viņš gatavs!» Foto — Gints Ivuškāns
Sātīgs paēdiens vakariņās. Veselīgi, un vēders ir mierīgs. Tā runā Elma, iecilādama rūgušpienā brūnganu pulveri. «Man jau pašai viņš tā kārojas, ka nevar sagaidīt!» norij mutē siekalas. «Ar koka karoti vajag maisīt, tas piederas vairāk pie pūteļa.» Klāt — mājas zemeņu ievārījums. Tiešām garšīgi!
Pūtelis, kā sauc šo brīnumu, Elmai Zadiņai pazīstams kopš bērnības. «Saldus pusē ir arī folklorists ar tādu uzvārdu. Cita žurnāliste gan vienreiz bija uzrakstījusi «pūdelis». Uzmanieties!» viņa brīdina.
82 gadus vecā kundze no Dundagas, pensionēta agronome, ir palikusi pēdējā zināmā, kas gatavo kurzemnieku tradicionālo ēdmaņu. Rudzi un kvieši, audzēti tepat, ģimenes zemnieku saimniecībā, vispirms lielā katlā jāuzbriedina, tad jāvāra. Jākaltē uz karstas krāsns, jāsamaļ elektriskajās dzirnavās un jāiemaisa rūgušpienā. Pūtelis gatavs!
