«Vēl jaunās tūkstošgades sākuma gados tika prognozēts vai pat kultivēts, ka grāmatas to fiziskajā izpratnē izzudīs dažu gadu laikā. Nekas tāds nav noticis.» uzsver Arnis Koroševskis. Foto — Ģirts Raģelis.
Ar literatūrkritiķi Arni Koroševski sarunājas Jānis Vādons
Latviešu literatūrā patlaban uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gados jauni cilvēki, par kuriem var teikt — tas ir jau atzīts un novērtēts literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Arnis Koroševskis (1990) ir viens šāds spēcīgs literāro darbu un parādību vērtētājs. Publicējas kopš 2012. gada, strādā Andreja Upīša memoriālajā muzejā un par Upīti raksta arī literatūrzinātnisku monogrāfiju. Viņa godprātīgā, talantīgā darbība agri pamanīta — saņemta Veronikas Strēlertes piemiņas balva (2013), Kārļa Dziļlejas fonda godalgas (2012, 2013, 2015), Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balva literatūrzinātnē (2016). Šogad izvirzīts Normunda Naumaņa gada balvai mākslas kritikā. Mūsu saruna notiek attālināti, katrā frāzē jaušams pamatīgums un interese. Arnis vairākas reizes atkārto: «Man būtu daudz sakāmā, bet centīšos sevi ierobežot.»
