Ieva Struka.
Rāmis ir, bildes nav - tā teātra zinātniece Ieva Struka raksturo latviešu priekšstatus par Raini. Aiz vārdiem «lielais dzejnieks» nekā nav, pat ne Donam Kihotam līdzīga vīra vecmodīgā peldkostīmā. Raiņa 150.jubilejas gads varētu būt gads, kurā Rainis beidzot piedzimst un iegūst noteiktu veidolu mūsu apziņā
Nesen vienā no Nacionālā teātra daudzajiem kabinetiem starp arhīva materiāliem atrasta fotogrāfija, kurā redzams milzums ļaužu sēru procesijā pie Nacionālā teātra. Literatūras un teātra zinātniece Ieva Struka, kura jau desmit gadu ir Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos, kopā ar kolēģi Ritu Melnaci izskaitļoja, ka šajā attēlā dokumentētas Raiņa bēres 1929.gada 15.septembrī.
Tā kā Rainis četrus gadus bija Nacionālā teātra direktors, tajā joprojām atrodamas lietas, kas kaut kādā veidā saistītas ar viņu. Piemēram, Ievas Strukas kabinetā, paslēpts aiz grāmatu plauktiem, stāv simtgadīgs, smagnējs, melns rakstāmgalds, pie kura viņš strādājis. Nav dokumentu, kas to pierādītu, bet nav arī iemeslu neticēt teātra darbinieku stāstītajam. Paradoksāli - šie stāsti ir dzīvāki par Raiņa darbiem. Gatavojot libretu Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova dzejas iestudējumam Nacionālajā teātrī Raiņa sapņi, Ieva nonākusi pie atziņas, ka Rainis miris ne tikai tajā vecajā fotogrāfijā, bet arī mūsu apziņā. Pat ne miris, bet nav piedzimis, jo vairākas paaudzes, nemēģinot iepazīt Raiņa darbus, apgalvo: viņš ir par sarežģītu, nav saprotams. Atzīmējot Raiņa 150. dzimšanas dienu, mēs varētu beidzot mēģināt iepazīt Raini.
